Žēlastības līdzekļi vai “izvēles” tehnoloģija?

Baznīcas izaugsmē nozīmīga vieta ir ierādīta “mērķu izvirzīšanai”, kurus Pīters Vāgners raksturo kā “ticības vingrināšanu uzticībā Dievam, ko veic noteikts skaits jauno draudzes locekļu noteiktā laika periodā”.

Liels uzsvars Baznīcas izaugsmes kustības literatūrā tiek likts uz skaitlisku mērķu izvirzīšanu un sasniegumu izvērtēšanu. “Mērķu izvirzīšana dod rezultātus,” saka Makgavrans. Luteriskie līdzskrējēji seko viņa piemēram: “Plānošana, mērķu izvirzīšana un regulāra sasniegumu izvērtēšana ir centieni, kas ar atjaunotu skatījumu uz baznīcu liecina par jaunu vienotību”. “Kristus vadīta baznīca, kura izvirza sev mērķus, pati nosaka savu nākotni, nekļūstot par apstākļu upuri”.

Savā galvenajā darbā Makgavrans rājas:

Izvirzīt mērķus attiecībā uz baznīcas locekļu skaita pieaugumu vairumam kristiešu šķiet neiedomājami. Viņi gan plāno savu biznesu, to, cik mašīnu pārdos, cik tērauda saražos vai cik jaunu ēku uzbūvēs, tikai ne to, cik jaunu locekļu iegūs viņu baznīca.

Citviet Makgavrans rāda konkrētu ilustrāciju:

Pieņemsim, ka baznīca izvirza sev mērķi palielināt locekļu skaitu no pašreizējiem 340 līdz 800. Mērķis ir baznīca ar 800 locekļiem. Tad soli pa solim jānosaka līdzekļi šī mērķa sasniegšanai. Vai arī pieņemsim, ka mērķis ir kopā ar citām šīs pašas denominācijas baznīcām izveidot šajā apgabalā piecdesmit jaunas baznīcas. Tas būtu galamērķis secīgu pasākumu shēmā. To varētu papildināt dažādi atbilstoši palīgmērķi. Nodoma izklāsts, finansu piesaistīšana, cilvēku apmācīšana, īpašumu iegāde, teoloģiskās pārliecības radīšana, tiešā darba veikšana – tas viss soli pa solim izkārtosies noteiktā secībā.

Tas viss ir bezgalīgi tālu no luteriskās baznīcas pārliecības, ka Dievs ir iestādījis kalpošanas amatu dzīvu darošā Evaņģēlija un sakramentu sniegšanai (Augsburgas ticības apliecība, V).

“Jo caur Vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvināts Svētais Gars, kas – kur un kad Dievs to grib – rada ticību tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju.”

Sludinātāja pienākums ir pasludināt dievišķo vēsti “laikā, nelaikā” (2.Tim.4:2). Tā ir Dieva paša darīšana, ko Viņš iesāks ar savu vārdu (Jes. 55:11). Ne jau sludinātājs būs tas, kurš noteiks, cik daudz cilvēku tiks atgriezti un kad un cik daudz naudas šajā sakarā tiks ieņemts. “Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē” (1.Kor.3:6-7). Tā ir briesmīga augstprātība – iedomāties, ka, tāpat kā aprēķināt “pārdodamo mašīnu skaitu” vai “saražotā tērauda daudzumu”, cilvēka spēkos ir arī noteikt atgriežamo cilvēku skaitu vai regulēt baznīcas pieaugšanas ātrumu. Un tādā pašā līmenī nolikt arī “teoloģiskās pārliecības radīšanu” (!) ir manipulatīva un baznīcas necienīga rīcība.