Mūsu sirds bijība un paļāvība uz Dievu

Pirmais bauslis pavēl un pieprasa, lai Viņš mūsu sirdij būtu vienīgais Dievs. Tieši Mārtiņš Luters Mazajā katehismā tik labi ir formulējis, sacīdams, ka Dievs vēlas, lai mēs Viņu bītos un mīlētu pāri visām lietām un vienīgi uz Viņu paļautos.

Mēs apvienojam bijību un paļāvību, jo bijība un ticības paļāvība, kas šeit pavēlēta, ir vērsta uz to pašu Dievu. Viņu es uzskatu par tik lielu un cēlu, ka visu savu ticību un paļāvību vēršu uz Viņu. Es vienmēr Dievu bijāšu, baidīšos aizskart un izraisīt Viņa nepatiku, tādēļ es allaž baidīšos rīkoties pret Viņa gribu.

Ko nozīmē bīties Dievu un uz Viņu paļauties? Kā tas darāms? Atbilde: nav šaubu, ka tas jādara atbilstoši Viņa dievišķajai būtībai. Mums ir pareizi Viņš jāiepazīst, tad mums netrūks ne ticības, ne bijības. Visa mūsu vieglprātība un pārdrošība ceļas no tā, ka nezinām, neticam un neaptveram to, kāds ir Dievs.

Ja vien mēs patiesi ticētu, cik liels un varens ir Dievs, cik svēta ir Viņa degsme pret visiem grēkiem, cik patiesi ir Viņa draudi, cik tuvu klāt Viņš mums ir un redz visas lietas, cik Viņš ir žēlastības un uzticības pilns utt., tad mums patiesi netrūktu ne bijības, ne paļāvības uz Viņu.

Ja aplakojam visas Viņa dievišķās īpašības, kuras mēs savām acīm varam saskatīt visos Viņa darbos un spriedumos un kuras pazīstam no Viņa vārdiem un savas pieredzes, un ja salīdzinām tās ar Viņa paša vārdiem, kuros Viņš pavēl bīties un uz Viņu paļauties, tad mācīsimies bīties Viņu tā, ka vairs ne bīstamies neko citu, lai cik briesmīgs tas būtu. Proti, tad mēs nebīsimies neko citu kā vienīgi Dievu un nepaļausimies ne uz vienu citu, lai cik spēcīgs, labs un uzticams tas mums šķiet, ka vien uz Dievu. Tad vienīgi Viņam piederēs mūsu sirds bijība, paļāvība un pielūgsme.

Kā saprast to, ka drīkstu bīties tikai Dieva, ja pasaulē taču ir tik daudz biedējošu lietu? Iedomājies, cik daudz ļauna mums var nodarīt rūgti un satrakoti ienaidnieki. Padomā, cik briesmīgi ir zaudēt dzīvību no slepkavas rokas vai zaudēt redzi, vai veselo saprātu uz atlikušo dzīvi, vai tikt salauztam ar kādu briesmīgu un nedziedināmu slimību, vai ari piedzīvot kādus citus biedējošus notikumus! Vai no šādām lietām mums nav jābaidās?

Atbilde: jā, cilvēkam, kas nepazīst savu visvareno Kungu, vienīgo Dievu, no šādām lietām patiesi ir jābaidās. Taču tam, kas tic un paļaujas, dzīvais, gādīgais un visvarenais Dievs vienmēr kā Sargs ir blakus. Jā, cilvēks ar Gata apgaismotu prātu, kas tic un paļaujas, labi zina, ka visas šīs briesmas nevar aizskart ne matu uz viņa galvas, ja tā nav lēmis uzticamais un visvarenais Tēvs, Bet, ja tāds ir Viņa prāts un lēmums, tevi patiesi var ķert gan zibens gan slimība, gan nelaime, gan Jauna, ātra nāve, taču, ja Viņš ir lēmis citādi. tad nekas no tā tevi neskars.

Ja Dievs to uzskata par lietderīgu, ka tava sirds top satriekta, cieš un asiņo, tad Viņš tev sūta nelaimi, zaudējumu vai kādu ļaunu cilvēku, kas kaitē, apmelo un zaimo. Savukārt, ja Dievs tev vēlas dot mieru un labas dienas, tad nekas ļauns tevi neskars.

Raugi, kā Kristus atbildēja Pilātam: “Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes.” (Jņ.19:11). Redzi, kā Dāvids runā par ļauno vīru Šimeju: “Ļaujiet tam, lai viņš lādas, jo Tas Kungs viņam to ir licis!” (2.Sam.16:11). Un, kad Jeremija runā par visādiem pārbaudījumiem, kad cilvēks top apspiests vai nepareizi tiesāts viņš saka: “Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez Tā Kunga pavēles un ka ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes?” (Raudu dz.3:37-38).

Kad sātans saņēma atļauju mocīt labu, Dievs Tas Kungs viņam nosprauda zināmas robežas (Īj.1:12; 2:6). Arī pravietis Amoss saka: “Vai var gadīties pilsētā kāda nelaime, kam Dievs nebūtu licis notikt?” (Am.3:6). Un pats mūsu Kungs to paskaidro šādi: “.lai atzītu no saules lekta līdz saules rietam, ka bez Manis cita nav neviena. Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena! Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī Jaunu; Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!” (Jes.45:6-7).