Ticības spēkā esam iemantojuši daļu pie dievišķās dabas

“Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.” [2.Pēt.1:4]

To Sv. Pēteris piebilst tādēļ, lai paskaidrotu ticības dabu un būtību. Ja atzīstam Viņu par Dievu, tad ar ticību iemantojam mūžīgo dzīvību un Dieva spēku, ar kuru uzveicam nāvi un velnu; mēs to neaptveram, bet mums tas ir apsolīts. Mums gan ir dotas visas lietas, taču tās vēl nav redzamas. Pastarā dienā mēs visu redzēsim paši savām acīm.

Tas šeit iesākas ticībā, bet pilnība vēl nav sasniedzama. Taču mums ir dots apsolījums, ka šeit dzīvojam Dieva spēkā un pēc šīs dzīves iemantosim mūžīgu dzīvību. Kas tam tic, tas to arī saņem; kas netic, tas nesaņem un aizies pazušanā. Kas tā par lielu un dārgu lietu – to Sv. Pēteris paskaidro tālāk, sacīdams: “lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.”

Mēs – apustulis saka – ticības spēkā esam iemantojuši daļu pie dievišķās dabas.

Kas ir dievišķā daba? Tā ir mūžīga patiesība, taisnība, gudrība, mūžīga dzīvība, miers, prieks un viss labais, ko vien varam iedomāties. Kas iemanto daļu pie dievišķās dabas, tas dzīvo mūžīgi, iemanto mūžīgu mieru un prieku, ir tīrs, šķīsts, taisns un visspēcīgs cīņā pret velnu, grēku un nāvi.

Kā Dievam neviens nevar atņemt to, ka Viņš ir mūžīga dzīvība un mūžīga patiesība, tāpat neviens to nevar atņemt arī jums.