Visas elkdievības īstenā būtība

No daudzajiem elkdievības piemēriem mēs saprotam, ka tās būtība ir izturēties pret Dievu kā pret tukšu vietu, nostumt Viņu no Valdnieka troņa un Viņu nicināt.

Otrkārt, mēs atklājam, ka elks, ko liekam Radītāja vietā un ko visādi pielūdzam, nav nekas cits kā mūsu personiskā “es” saindētais tēls, proti, cilvēks visās lietās ir savtīgs un pašmērķīgs, kas pasaules centrā liek sevi un kas visu mīlestību, pūles, rūpes, bailes, cerību un paļāvību vērš tikai un vienīgi uz savu personu.

Tā mēs saprotam, ka elki visu savu vērtību gūst vienīgi saistība ar mums pašiem. Gods, ieguvums un baudas ir svarīgas tikai tad, ja tās gūstu un saņemu es, taču šīs lietas man kļūst gaužām vienaldzīgas, ja tās iegūst kāds cits. Man nav nekāda prieka, ja viss gods, guvums un bauda tiek kādam citam, un tas, iespējams, manī radīs pat vilšanos.

Ja kāds pret mani attiecas laipni, man izrāda uzmanību un mīlestību, es uzskatu šo cilvēku par labu un krietnu. Taču, ja kāds — varbūt pat vēl krietnāks — pret mani neizturas tik labi vai pat runā nicīgus vārdus, tad pret šādu cilvēku man rodas tik liela nepatika, ka es nešaubīdamies tam novēlu visu to ļaunāko. Tā mums jāsecina, kā iepriekš runājām, ka lietas savu vērtību gūst tikai attiecība pret mums pašiem, tāpēc visas elkdievības īstenā būtība ir pielūgt savu samaitāto “es”. Apkopojot abas šīs puses, mēs saprotam, pirmkārt, ka visa elkdievība izrāda nicinājumu mūsu Dievam, kas ir liels un visvarens Kungs, un, otrkārt, ka Viņa vietā mēs pielūdzam savu paša “es”.

Ko mēs varam no tā secināt? Secinājums ir nelāgs un nepatīkams, proti, ka elkdievība ir tas pats, kas nogrūda velnu no viņa augstā eņģeliskā stāvokļa, mūžīgā pazušanā, kad tas atkrita no sava Kunga un Radītāja un pats velējās būt dievs.