Cilvēka attiecības ar savu laicīgo mantu

“Bet mācekļiem Jēzus stāstīja: “Kādam bagātam cilvēkam bija nama pārvaldnieks, kas bija apsūdzēts par to, ka ir iztērējis viņa mantu. Un, atsaucis to, viņš tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu vairs nepārvaldīsi namu.”” [Lk.16:1-2]

Kopš brīža, kad cilvēce krita grēkā, cilvēka posta iemesls ir bijis tas, ka viņš pats vēlas būt sev kungs. Katrs cilvēks pēc savas dabas domā vai dzīvo tā, it kā būtu pārliecināts, ka ir absolūts kungs pār visu, kas viņam pieder. Ja kādam ir izcilas dāvanas, brīnišķīgas zināšanas un tamlīdzīgi, viņš domā, ka tas ir tikai un vienīgi viņa nopelns un īpašums, un tāpēc viņš šo sev piederošo var izmantot tikai savai lietošanai, savai slavai un savām vēlmēm. Viņam šķiet, ka neviens nedrīkst viņam jautāt: “Ko tu dari?”

Īpaši tas attiecas uz cilvēka pasaulīgajām mantām. Ja viņš kaut ko ir ieguvis ar roku darbu, apmaiņas ceļā, mantojot vai kā dāvanu, viņš domā, ka var rīkoties atbilstoši savam priekam un var teikt kā Dievs: “Vai man nav tiesību darīt, ko gribu ar to, kas man pieder?” Bet ko Tas Kungs par to saka mūsu evaņģēlijā? Viņš mācekļiem stāsta līdzību, ko Viņš iesāk ar vārdiem: “Kādam bagātam cilvēkam bija nama pārvaldnieks.” [Lk.16:1] Bet kādas tad saskaņā ar šo Svēto Rakstu vietu ir cilvēka attiecības ar savu laicīgo mantu? Viņš nav visa, kas viņam pieder, kungs, bet tikai pārvaldnieks. Visu lietu kungs ir Dievs, un cilvēks patiesībā ir ļoti nabadzīgs. Dieva priekšā viņš neko nevar saukt par savējo, izņemot savu grēka vainu. Un pat cilvēka ķermenis un dvēsele nav viņa, tie arī pieder Tam Kungam. Patiešām, cilvēkam nepieder itin nekas no viņa paša. Viss kas viņam pieder, tas viss ir no Dieva. Tas viss ir Dieva dāvana, un Dievs to jebkurā brīdī var paņemt atpakaļ. Dievs padara bagātu un padara nabagu. Viņš paaugstina un pazemo. Viņš dod un ņem, kā tas Viņam patīk. Tāpēc viss, kas cilvēkam pieder, ir tikai tas, ko labais Dievs ir aizdevis un uzticējis pārvaldīšanai. Lai gan kādam viņa rīcībā var būt tūkstošiem vai pat miljoniem dolāru, viņš ir tikai Dieva kasieris attiecībā uz šo naudu. Viņam var būt ļoti rentabls bizness un lieli uzkrājumi, bet viņš joprojām ir tikai Dieva pārvaldnieks. Viņš var dzīvot daudzās mājās vai pat pilīs un uzrādīt neapstrīdamas īpašumtiesības uz lieliem zemes gabaliem, tomēr joprojām viņš ir tikai Dieva mantas īrnieks un nomnieks.

Kāpēc tad cilvēks sevi uzskata par kādu īpašu tikai tāpēc, ka Dievs viņam ir devis labu izpratni vai citas dāvanas? Kāpēc šāds tik bagātīgi Dieva svētīts indivīds nicina tos, kuri nav ieguvuši līdzīgas prasmes, un ar pārākumu skatās uz viņiem? Kāpēc viņš iedomājas, ka ir īpaša goda vērts un ka ir spējīgs valdīt pār citiem, ja tas ir Dievs, kas viņam ir piešķīris pārpilnību ar zemes mantām? Cilvēks, kurš lepojas kaut vai tikai ar vienu no šīm dievišķajām dāvanām, tā vietā, lai būtu pazemīgs, un kurš nicina citus, un paaugstina sevi šo dāvanu dēļ, ir kā kasieris, kurš, iekritis lielos parādos, domā, ka var vienkārši paņemt sava kunga naudu un samaksāt savus parādus. Kas gan varētu būt vēl muļķīgāks un vēl smieklīgāks par šādu lepnumu?

Kristus turpina savu līdzību, sakot: “Kādam bagātam cilvēkam bija nama pārvaldnieks, kas bija apsūdzēts par to, ka ir iztērējis viņa mantu. Un, atsaucis to, viņš tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu vairs nepārvaldīsi namu.” [Lk.16:1-2] No tā mēs redzam, ka, tā kā cilvēks ir tikai sev piederošās mantas pārvaldnieks, viņš nevar to izmantot savam priekam vai savam godam. Tā vietā viņam ir jārīkojas ar tām, tāpat kā ar svešām mantām. Viņam tās jāizmanto saskaņā ar Tā Kunga, sava Dieva, norādījumiem, jo šis Kungs kādu dienu no viņa prasīs stingru atskaiti par to, kā viņš ir izmantojis Viņa mantas un dāvanas.