Piepildīti ar dedzību pēc Dieva Vārda

“Tanīs dienās, kad atkal liels ļaužu pūlis pulcējās un tiem nebija ko ēst, Jēzus pieaicināja savus mācekļus un tiem sacīja: “Man ļoti žēl šo ļaužu, jo tie jau trīs dienas ir pie manis un tiem nav ko ēst. Un, ja es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, viņi ceļā novārgs, jo daži ir nākuši no tālienes.” Uz to viņa mācekļi sacīja: “Kas šeit tuksnesī šos ar maizi var pabarot?”” [Mk.8:1-4]

Šodienas lasījumā mēs redzam cilvēkus, kas piepildīti ar dedzību pēc Dieva Vārda tā, kā nekur citur Jaunajā Derībā. Jēzus bija atgriezies Galilejā pēc ceļojuma uz pagānu pilsētu Tīras un Sidonas apgabaliem, un šeit Viņš un Viņa mācekļi kāpa kalnā tuksnešainā vietā, kas bija netālu no Galilejas jūras. Neskatoties uz to, ka bija karstais gada laiks, ļaudis sekoja Jēzum, un viņu bija daudz un no visām pusēm. Daži ieradās, lai Viņš dziedinātu slimos, ko tie bija atveduši, bet citi bija nākuši, lai dzirdētu Viņa Vārdu. Daudzi no tiem veica lielus attālumus, lai satiktu Viņu. Daudzi bija devušies garajā, grūtajā ceļojumā pie Kristus caur tuksnesi uz kalnainu reģionu karstās saules apspīdēti. Daži pat nesa līdzi savus zīdaiņus. Atnākušo skaits pieauga līdz pat 4000 vīriešu, sievietes un bērnus neskaitot.

Diena pagāja ātri, ļaužu pūlim uzklausot Jēzu runājam mūžīgās dzīvības vārdus. Pienāca vakars, bet neviens negatavojās atgriezties mājās. Viņi vēlējās dzirdēt Jēzus sludināšanu arī nākamajā dienā, tāpēc labprāt izvēlējās nakšņot uz cietās zemes zem klajas debess. Pat otrajā dienā tie nespēja šķirties no Kristus. Viņi turējās līdz trešajai dienai. Tajā brīdī radās liela vajadzība. Ļaudis, droši vien nedomādami, ka tik ilgi paliks pie Jēzus tuksnesī, bija paņēmuši līdzi tikai nedaudz ēdamā, un šo trīs dienu laikā tas viss tika apēsts.

Ja spriežam tikai pēc prāta loģikas, tad šķiet, ka cilvēki bija aizgājuši par tālu savā dedzībā pēc Dieva Vārda. Kur gan lai tagad tie daudzie tūkstoši atrod pārtiku tuksnesī? Vai vīrieši, sievietes un bērni vairs bija spējīgi ilgajam ceļam līdz tuvākajām pilsētām neēduši? Briesmas bija tik lielas, ka pats Kungs sacīja: “Un, ja es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, viņi ceļā novārgs, jo daži ir nākuši no tālienes.” [Mk.8:3]

Šie cilvēki mums sniedz brīnišķīgu piemēru. Īsti kristieši drīzāk ir gatavi ciest pasaulīgu trūkumu, nevis ka viņiem pietrūktu garīgās barības. Viltus kristieši arī vēlas turēties pie Kristus un kalpot Viņam, bet tikai tik ilgi, kamēr to var darīt, neupurējot savu dārgo laiku, naudu, atpūtu, godu vai citas iecienītas lietas. Īsts kristietis ir pilnīgi citādāks. Vienmēr viņš dod priekšroku garīgajam, nevis ķermeniskajam, mūžīgajam, nevis laicīgajam, Debesu labumiem, nevis zemes labumiem. Viņš labprāt pamestu kaut ko pasaulīgu, lai iegūtu kaut ko garīgu. Tāpat kā cilvēki, kuri tajā dienā, Dieva pamodināti, klausījās Jēzu, īsts kristietis labprāt upurē laiku un pasaulīgos labumus, lai dzirdētu un pārdomātu Dieva vārdu. Šim nolūkam viņš ar prieku panes nastas un atsakās no miesīgi vieglākā ceļa, ja nepieciešams. Patiess kristietis pat atmestu ienesīgu darbu un tā vietā izvēlētos karjeru, kas piedāvā mazāk zemes mantas, ja, to darot, viņš varētu labāk parūpēties par savas dvēseles pabarošanu. Kungs kļūtu par kalpu, ja šis darbs viņam dotu garīgu labumu.

Patiesam kristietim ticība ir nopietna lieta. Viņš nekad nepametīs savu valsti un nepārcelsies uz dzīvi citur tikai tāpēc, lai tur kļūtu bagātāks. Bet viņš viegli spēj pamest vietu, kur būtu lielas iespējas dzīvot pārticīgi, un pārceltos uz vietu, kur viņam tādu iespēju ir mazāk, ja no tā būtu lielāks ieguvums viņa un viņa bērnu dvēselēm. Būdams pārņemts ar domām par Debesīm, viņš dāsni atbalsta nabadzīgos un palīdz izplatīt Labo vēsti par Debesu Valstību. Jo bagātāks viņš kļūst, jo lielākas dāvanas viņš sniedz. Līdzīgi kā cilvēkiem, par kuriem lasām šodien, kristietim savas dedzības dēļ pēc garīgajām lietām dažreiz pat var rasties diskomforts un miesīgas briesmas. Īsāk sakot, viņš katru zemes ieguvumu uzskata par zaudējumu, ja tas kaut ko atņem no garīgajiem labumiem, un katru zemes zaudējumu uzskata par ieguvumu, ja tā rezultātā viņš pieaug garīgi.