Krustu nest nākas tiem, kuri grib nākt mūžīgajā dzīvošanā

“Jo ir labāki ciest, darot labu, ja Dieva griba to prasītu, nekā darot ļaunu.” [1.Pet.3:17]

Nenotiks tā, ka tic, kuriem jānonāk debesīs, arī uz zemes varēs dzīvot vieglas dienas; kā arī tie, kuri nenonāks debesīs, var nepieredzēt labas dienas. Jo visiem cilvēkiem ir uzkrauta tā nasta, par kuru Dievs Ādamam saka: “Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst..” [1.Moz.3:19] un sievai: “..sāpēs tev būs bērnus dzemdēt..” [1.Moz.3:16]. Tā kā šīs nelaimes ir uzkrautas visiem cilvēkiem, tad vēl jo vairāk nākas nest krustu tiem, kuri grib nākt mūžīgajā dzīvošanā.

Tādēļ apustulis saka: ja tāda ir Dieva griba, tad labāk ir, ja jūs ciešat savu labo darbu dēļ. Tiem, kuri cieš ļaunu darbu dēļ, ir apgrūtināta sirdsapziņa, un viņus sagaida divkāršs sods; kristiešiem ir tikai puse no visas šīs nelaimes. Arēji viņiem gan ir ciešanas, bet iekšēji — mierinājums.

Dievs negrib, lai mēs paši meklētu nelaimi un paši sev izraudzītos ciešanas. Tev tikai jādzīvo ticībā un mīlestībā. Ja tev tiek uzlikts krusts, tad nes to ar pacietību; ja ne — nemeklē to. Nepareizi rīkojas pārlieku dedzīgie gari, kuri paši sevi šausta vai sit un paši sevi nonāvē, gribēdami ar varu ieņemt debesis. To arī Sv. Pāvils ir aizliedzis, Kol. 2:23 runādams par svētajiem, kuri dzīvo pašu izdomātā garīgumā un pazemībā, nesaudzēdami savu miesu.

Mums jārūpējas par mūsu miesu tā, lai mēs nekļūtu kārīgi [Rom.13:14], tomēr arī neaizietu postā. Ciešanas ir jāpieņem tad, ja tās mums izraisa kāds cits, nevis pašiem tās jāmeklē un jāskrien postā. To izsaka šī piebilde: “..ja Dieva griba to prasītu..” Labāk ir, ja Dievs sūta ciešanas, — tu esi svētīgāks un laimīgāks, ja ciet labu darbu dēļ.