Mantkārība ir elku kalpība

Aplūkosim tikai tos elkus, kas visvairāk cieņā mūsu vidū, pat arī ja ar prātu tiek atzīts un apliecināts patiesais Dievs. Sāksim ar lielāko un izplatītāko elku.

Apustulis saka, ka mantkārība — “tā ir elku kalpība” (Kol.3:5). Elku, ko toreiz pielūdza, svešvārdā sauca par mamonu, kas apzīmē bagātības, mantu un naudu. Mēs apzināmies, ka šis elks tiek ļoti mīlēts, godāts un pielūgts, jo cilvēki allaž ir pārliecināti, ka tikai pietiekams naudas un mantas daudzums spēs nodrošināt labu dzīvi. Tikai tad, kad cilvēks iegūst visu, ko vēlas, tas var dzīvot labklājībā — ēst, dzert, ģērbties, dzīvot un justies labāk par citiem, iegūt draugus, kalpus, pielūdzējus un saņemt visu, ko vēlas.

Šāda ticība un pārliecība ir visas mīlestības, rūpju un baiļu pamats saistībā ar kalpošanu mamonam. Ja cilvēks ko iegūst vai manto, viņa sirds priecājas. Turpretī, ja tas piedzīvo zaudējumu, viņa sirds ir skumju pilna. Arī cerība par kādu ieguvumu dara to priecīgu, savukārt bailes to pazaudēt ir mokošas. Tātad cerība un bailes allaž ir pievērstas vienai un tai pašai lietai, kas saista sirdi, un visa mīlestība, domas, centība, modrība, uzmanība un visi spēki tiek izmantoti kalpošanai šim elkam.