Cerība mūs nepamet
Kurš gan gribētu runāt par Dievu, bez cerības, ka reiz varēs Dievu ieraudzīt?
Kurš gan gribētu runāt par mieru un mīlestību cilvēku starpā, necerot to reiz piedzīvot mūžībā? Kurš gribētu runāt par jauno pasauli un jauno cilvēci, necerot būt tās daļa?
Un kādēļ mums būtu jākaunas par šo cerību?
Reiz mēs kaunēsimies nevis par mūsu cerību, bet par mūsu nožēlojamo un gļēvo bezcerību, kurai Dievs nespēj gandrīz neko, un liekulīgo pazemību, kad nerīkojāmies tur, kur doti Dieva apsolījumi.
Šāda bezcerība nolaiž rokas šajā dzīvē un nav spējīga ieraudzīt nākotnē Dieva mūžīgo spēku un godību.
Bet “cerība nepamet kaunā.” [Rom.5:5] Jo vairāk cilvēks uzdrošinās ticēt, jo dižāks viņš kļūst Dieva cerībā. Cilvēki uzaug ar savu cerību, ja vien tā ir cerība uz Dievu un Viņa spēku. Cerība mūs nepamet.

Ieskaties
Tēvreize: "Svētīts lai top Tavs Vārds"
Nav jāiztēlojas citu Dievu kā Kristu
Evaņģēlijs nav lēts ticības mierinājums
Atsacījums dievbijīgajam "es gribu"
Luters Dieva vārdā atrada atbildi uz jautājumu, kas nomoka daudzus
Uz ērgļa spārniem