Ignorēt žēlastības mielastu

Pirmkārt, žēlastības mielasts ir jāsaņem. Ignorēt žēlastības mielastu nozīmē ignorēt pašu žēlastību, un žēlastības nicināšana allaž ir nopietna lieta.

Gadās, ka cilvēki, kuri netur cieņā un ignorē Svēto Vakarēdienu, uzskata, ka Dieva žēlastību viņi var saņemt kādā citā veidā. Tā ir sevis krāpšana. Dabiski, ka pestīšana ir iespējama arī tiem, kam nav iespējams saņemt Svēto Vakarēdienu. Noziedznieks pie krusta, kareivis kara laukā vai pamests vecs slimnieks ir tam piemēri. Ja cilvēkam nav iespējas saņemt Svēto Vakarēdienu, tad pēc žēlastības izsalkušajai dvēselei viss nepieciešamais ir Kristū, kurš allaž sastopams Dieva vārdā un apsolījumos. Bet tā ir pavisam cita lieta, ja, būdams paša Kristus ielūgts uz Viņa mielastu, tu atbildi: “Nē, paldies, mīļais Kungs, es nenākšu… Protams, es vēlos saņemt Tavu žēlastību un mīlestību, ja vien Tu atrastu kādu citu veidu, kas būtu vienkāršāks un ne tik uzkrītošs.” Ja Dieva žēlastība netiek godāta pāri visām citām lietām, tā ir žēlastības nicināšana.

Respektīvi, ikvienam cilvēkam, kas regulāri neiet pie Svētā Vakarēdiena, ir nopietni jāpārdomā, kādi tam ir iemesli, un ar Dieva palīdzību jāatrod vaina, jo vainai te ir jābūt.

Varbūt vaina ir aplama godbijība. Iespējams, Svētais Vakarēdiens tiek uzlūkots kā kaut kas tik nepieejams, ka cilvēks neuzdrīkstas pie tā iet, izņemot varbūt kādu reizi, kad garīgā ziņā viņš ir pašā virsotnē. Šāda aplama godbijība pēc būtības ir necieņas izrādīšana. Jo cilvēks joprojām uzskata sevi par kungu pār garīgām lietām, kas uzdrošinās būt lietu noteicējs.

Kā uzvedas cilvēki, kas ielūgti uz mielastu pilī? Vairums jūtas pagodināti, pārsteigti un mazliet piesardzīgi. Nav nemaz tik vienkārši ievērot etiķeti. Bet nekādi šķēršļi nekavēs ierašanos uz mielastu. Viss pārējais tiek atlikts sāņus, pārējie ielūgumi noraidīti, un visa uzmanība pievērsta tam, lai viss notiktu pareizi un nebūtu nekādas izgāšanās. Taču, kad pasaules Pestītājs ielūdz uz Savu mielastu, tad cilvēks uzdrošinās neierasties bez jebkāda attaisnojuma. Šāds cilvēks tikai saka, ka neiederas tik jaukā sabiedrībā. Tam nenāk ne prātā paklausīt šim ielūgumam no visas sirds un prāta. Tādējādi aiz šīs aplamās godbijības ir citas un ļaunākas vainas. Vaina, piemēram, var būt tāda, ka cilvēks dzīvo un ir saradis ar kādu nenožēlotu grēku. Viņam gan ir tumša nojausma, ka tas, ko viņš dara, nav visai labi, un tad jau ir labāk neiet pie Svētā Vakarēdiena…

Mīļā dvēsele – ja tiešām ir tā, tad ar šo ļaunumu būtu jāiet pie grēksūdzes, gūstot palīdzību no Svētajiem Rakstiem un mācītāja. Jo, ja tiešām ir tā, ka tas tevi kavē doties pie Svētā Vakarēdiena, tad ir skaidrs, ka tikpat daudz tas tevi šķir arī no debesu valstības. Svētais Vakarēdiens ir debesu priekšnams, debesu valstības iesākums virs zemes. Tas visādā ziņā ir pareizi, ka Vakarēdiens ir kas ļoti svēts, kam jātuvojas ar bijību un grēknožēlu, bet Dieva debesu valstība nav mazāk svēta un bīstama visam neatgriezīgajam un nešķīstajam. Tātad, ja ir kāds tīšs un apzināts grēks, kas attur tevi no dievgalda, tad zini skaidri, ar ko grēciniekam jārēķinās. Un tad atgriezies no grēkiem un tici. Tie grēki, kas kavē tevi doties pie Svētā Vakarēdiena, vēl nepielūdzamāk šķir tevi no debesu valstības.