Izvēlēties dzīvību vai nāvi

Agrāk vai vēlāk nāve pārsteidz katru vienu no mums, bet cilvēka dzīvības funkciju izbeigšanās vēl nav visa gals. Tā vēl nav otrā nāve. Visi ceļi, kas caur Kristu neved pie patiesības un mīlestības – tie ved galējā nāvē.

Cilvēks, kā augsti attīstīta būtne ar veselo saprātu ir apveltīts ar izdzīvošanas spēju. Šī spēja tomēr ir stipri ierobežota.

Mēs visi esam mirstīgi, jo cilvēks ir novirzījies no Dieva pie “cita dieva” (no patiesības pie maldiem) un tiecas pēc grēka piedāvāto kārību apmierināšanas (acu kārība, miesas kārība un dzīves lepnība).

Dievs dienu no dienas piedāvā izvēlēties dzīvību vai nāvi.

Lai izvēlētos dzīvību ir jāatsakās no grēka (bet grēks ir piesātinājis visu cilvēka būtību un tajā skaitā arī prātu ar ko mēs pieņemam lēmumu atteikties no grēka). Tā nu sanāk, ka prātam pa daļai ir jāatsakās no sevis (..no paša būtības) prātam jākļūst neprātīgam paša un citu cilvēku acīs.

Cilvēka problēma slēpjas viņa paša būtībā, jo prāts, šis dievišķais instruments, kas mūs atšķir no visas citas radības (veidots pēc Dieva tēla un līdzības) ir sabojāts pašā tā saknē. Tā, kā prāts ir apbrīnojami lokans pret grēkiem (jo kā gan būtu iespējams pašam pret sevi sacelties) Cilvēks labprātāk tic, ka var grēkot un iemantot mūžīgo dzīvošanu. Cilvēka izvēles iespēja ir stipri ierobežota.

Dievs apsola, ka Viņš jau ir izglābis cilvēku Kristus Jēzus nopelna dēļ (Pats Vienpiedzimušais Dievs caur Sevi mums to ir darījis zināmu).

Cilvēks nepazīst Dievu, jo kopš Ādama laikiem (grēku dēļ) ir šķirts no Dieva.

Dieva vārds ir nemainīgs vakar, šodien un mūžīgi. Viņš nemainās nedz mūsu ilūziju iespaidā nedz no tā vai mēs Viņu pieņemam, vai atraidām. (ja jau pasaulīgie ceļu satiksmes noteikumi, kas ir cilvēku ieceltā kārtība, nemainās to pārkāpēju dēļ, cik gan vēl jo vairāk Dieva noteiktie likumi). Un tā kā mēs esam grēcinieki, mūsu galvenā problēma ir Dievs un viņa taisnā tiesa pret cilvēka dabiskajām (grēcīgajām) tieksmēm.

Jā Dievs ir mūsu problēma, bet Viņš ir arī vienīgais mūsu problēmu risinājums.

• Dievs saka, ka grēka alga ir nāve un agrāk vai vēlāk šis fakts pārsteidz katru vienu no mums. Tomēr cilvēkam pašam nav tiesību noteikt ne savu, ne citu nāves mirkli.
• Dzīvība ir Dieva dāvana un turklāt mums tiek piedāvāta iespēja dzīvot mūžīgi Jēzus žēlastības dēļ. Tomēr žēlastības laiks, kurā izdarīt izvēli ir ierobežots.
• Paša grēcīguma dēļ, dzīvajam cilvēkam ir grūti atbildēt uz tik izšķirošo jautājumu: “Kas ir Kristus Krusts priekš manis?”

Kad esam atzinuši, ka esam mirstīgi un ka mums visiem būs jāparādās Dieva priekšā, lai ikviens saņemtu, ko miesā būdams darījis – labu vai ļaunu (2.Kor.5:10). Tad nu dziļākais izdzīvošanas instinkts varētu likt mums ķerties pie labajiem darbiem. Taču tas nav tas pats, kas izvēlēties dzīvību. Dziļāk papētot svētos Rakstus, atrodam, ka cilvēki nevar tapt taisnoti Dieva priekšā saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet tie bez kāda nopelna top attaisnoti Kristus dēļ, kurš ar savu nāvi gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs atzīst un pieskaita par taisnību savā priekšā (to atrodam Rom.vēstules.3-4 nodaļā un Augsburbgas ticības apliecībā 4). Tātad, pēc Kristus upura mēs vairs netiekam tiesāti pēc mūsu darbiem, bet pēc mūsu ticības Viņam.

..Viņam, Kurš saka: “Nāc!” ..Viņam, Kurš saka: “Izvēlies – dzīvību vai nāvi”.

Nākamais loģiskais gājiens būtu tiekties pēc pestījošās ticības. Un lai arī “ticēt” ir darbības vārds, tas nenozīmē, ka īsta ticēšana izdosies mūsu centienu, pūliņu un darbības rezultātā. Drīzāk tas (gluži pretēji) varētu būt pilnīga savas bezspēcības atzīšana, un lūgšana Dievam dāvāt mums šo pareizo ticību. Vienīgā iespēja iepazīt Dievu ir caur Jēzu, Viņš caur Bībeli mums rāda Dieva tēlu un līdzību un dod Savu Svēto Garu, lai varam tapt par Viņa apsolījuma bērniem.

Tā nu sanāk, ka izvēlēties dzīvību vai nāvi ir tas pats, kas atsaukties uz Jēzus nopelnu vai turpināt paļauties uz savām spējām. Jebšu visi ceļi, kas neved pie Kristus un caur Viņu pie patiesības, mīlestības un arī dzīvības – ved maldos, pazušanā un arī nāvē.