Ticības apliecības un sadraudzība

Katrs cilvēks ir radīts ticīgs, bet atšķirīgas var būt katra indivīda ticības sfēras. Dievam ticošie dalās divās lielās kategorijās – vieni “ar pozitīvu attieksmi – es ticu, ka es ticu” un otrie “ar negatīvu attieksmi – es ticu, ka es neticu”. Visi starpstāvokļi, jeb citi viedokļi ir uzskatāmi par šaubām, spekulāciju par attiecīgo tēmu, par remdenību, jeb pašiem sevis mānīšanu.

Patiesa un tīra ticība ir kas līdzīgs nesagrozītai realitātes izpratnei. Būtībā noteicošais ir tikai tas, vai mums ir pieeja šai Dievišķajai ticībai vai nē. Tā ir pilnīgs pretstats burvestībām, maģijai, maldiem, māņiem un elku kalpībai, kur pie vēlamā rezultāta (gala produkta) nonāk pārdabiskā veidā un bez skaidras lietu būtības izpratnes. Ticību nevar aizņemties, tā nav jāzog vienam no otra, to nesargā pagrabā vai lādēs, un to nepērk par naudu. Ticība ir kā neizsmeļamas krātuves. Ticību neviens tev arī nevar atņemt, ja vien tev ir piekļuve tai. Tieši šī piekļuve, jeb “pieslēgums” ticībai ir tas ko Dievs mums dāvā Kristus nopelna dēļ. Maldīga ticība savukārt vairāk līdzinās tādam kā zināšanu kopumam, kur svarīgs ir tikai gala produkts, bet tiek ignorēti rezultāta iegūšanas līdzekļi un līdzejošās sekas. Ticību Dievam nav iespējams balstīt uz radītām vai materiālām lietām.

Tas, kas ticīgajiem ir dabiski, mazticīgajiem (šaubīgajiem) ir brīnumi, jo ir acīm redzams pretējs pierādījums viņu līdzšinējai ticībai. Mazticīgie sauc par brīnumiem visu, ko nespēj saprast, (nespēj saprast, jo koncentrējas uz redzamām, laicīgām lietām, bet nevis uz neredzamajām uz ko viss balstās). Tā nu mazticīgie dzīvo no “brīnumiem” uz “brīnumiem” un tic savai mainīgajai ilūziju pasaulei. Tie dzīvo kā sapnī (ir garīgā miega stāvoklī), kurā no realitātes tiek ielaists tikai tas, kam vairs nav iespējams neticēt.

Piemēram, cilvēks kā pašaprotamu uzņem ūdeni, nedomājot par to kā par potenciāli eksplozīvu maisījumu (kas taču ir divas kopā sasietas gāzes – proti ūdeņradis un skābeklis). Ūdens tiek pieņemts kā dabisks. Turpretim ar ūdeni saistīts dabisks process, kad Jēzus liek norimties vētrai jūrā, ko Viņš pats ir radījis… – tas apkārtējiem cilvēkiem šķiet kaut kas neiespējams. Vai arī kur Bībelē lasām, kā Ēlija ticībā lūdz lai lietus lītu, līdz tas patiesi sāk līt – kādam tas var šķist neticami. Jebšu citi Bībelē aprakstītie pārdabiskie notikumi, kad eļļa traukā neizbeidzas, tūdens pārtop vīnā vai viens otrs mirušais tiek atsaukts zemes dzīvi turpināt. Katram šim neparastajam stāstam ir savs loģiskais konteksts.

Brīnumi netiek rādīti, lai cilvēki sāktu ticēt Dieva eksistencei. Jebšu arī ļaunie gari tic (tam, ka Dievs ir) un dreb bailēs no sagaidāmā soda. Taču tā nav tā ticība, ko Dievs no mums sagaida un ko mums pats savā žēlastībā dāvā. Ticībā nāk papriekšu, kopā ar prieku, jeb vienlaicīgi ar grēkatziņu pēc grēku piedošanas. Ticība Dievam ir Dieva Svētā gara darbības rezultāts, kas caur evaņģēlija pasludināšanu nonāk cilvēka sirdī kā atziņa, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.

Ticības apliecināšana ir tas, ko mēs darām (apliecinām vai aizliedzam) cilvēku un Dieva priekšā. Apliecināšanai ir trīs aspekti, kuri ir savstarpēji nešķirami saistīti:

• slavinājuma apliecināšana;
• ticības apliecināšana;
• grēku atziņas vai nožēlas apliecināšana.

Ticības apliecība ir pestīšanas notikums, kurā mēs (atrodoties laikā) apstiprinām savu piederību mūžībai. Kristību notikums mums ļauj būt sadraudzībā ar Dievu (apliecināt “es ticu”) un būt sadraudzībā ar citiem kristiešiem (mēs ticam). Ticība Dievam rada un uztur sadraudzību ticīgo starpā. Mēs atzīstam un apliecinām Dievu, kā Visuvaldītāju, tāpēc, ka Viņš ir Kungs par visiem, kas pretendē uz Dieva godu un to bauda un kas arī atbilstoši tiek godināti, pielūgti un no kuriem bīstas. Ar to, ka mes atzīstam un apliecinām, ka Dievs ir debesu un zemes Radītājs, ir izslēgts – pretstata visai pieredzei šajā pasaule un mūsu dzīvē -ka varētu būt vēl kaut kas, kas būtu stiprāks par Dievu un kas mūs varētu izraut no Viņa rokas, Kurs mūs Jēzū Kristū pieņēmis par saviem bērniem (Rm.8:31-39).

Ticību atšķirībā no fantāzijām jeb ilūzijām nav iespējams radīt. Tā vai nu ir, vai nu nav. Ja tās nav, tad vienīgais veids kā to dabūt ir to var lūgt cerībā saņemt un Dabūt kā Dieva dāvanu. (Protams, lai kādam kaut ko lūgtu ir nepieciešams zināt un arī ticēt, ka tas kam kaut ko lūdz arī ir reāla personība un ka viņš lūgšanu arī uzklausa.) Ticībai nav nekāds noteikts lielums vai svars tās dievišķā būtība caurstrāvo visu. Svarīgi ir tikai tas, vai mums ir pieeja šai “tiešsaistes” ticībai. Kā to izsaka Dieva vārds Jēzus teiktajā “Ja Jums būtu ticība kā sinepju graudiņš…”, jeb, “kaut tu spētu ticēt”, “tava ticība tev palīdzējusi”.

Tas ka no ticības var atkrist, tas gan. Kā stāv rakstīts …bet kas netic, tas taps pazudināts. Tad nu attopieties un kļūstiet ticīgi! Un nostiprinieties ticībā cieši! Lai nekādi pasaules vēji vai vētras Jūsu ticību neizšūpo un iznīcības postam un pazušanai līdzi neaizrauj!