Dieva svētās Bauslības pamats

Dievs ir licis saprast, ka Viņa Bauslība šai laikmetā nekad nemainīsies ne par mata tiesu. To ir svarīgi ievērot, ka Dieva svētās Bauslības pamats nav kādi Dieva brīvi izvēlēti likumi, bet tie ir saskaņā ar Viņa paša svēto būtību.

Ja kāds vaicā, kādēļ mums jābūt svētiem, tad Dievs pats atbild: “Jo Es esmu svēts” (3.Moz.11:45, 19:2). Viņš nesaka: “Jo Es tā gribu,” bet saka: “Jo Es esmu svēts.” Ja kāds vaicā, kādēļ Dievs ir jāpielūdz Garā un patiesībā, tad Kristus atbild: jo “Dievs ir Gars” (Jņ.4:24). Tad nu Dieva svētās Bauslības pamats ir paša Dieva būtība, un tas mums ļauj saprast, kāpēc tā ir nemainīga — jo pats Dievs ir nemainīgs.

Tālab, ko Dievs Savos baušļos ir aizliedzis, tas ir aizliegts gan laikā, gan mūžībā. Tādas lietas kā citu dievu pielūgšana, Dieva Vārda nepareiza lietošana, Viņa vārdu un savā tuvākā nicināšana, atriebība, naids, meli u. c. nekad un nekādos apstākļos nav atļautas un attaisnojamas, piemēram, ar mūsu kritušās dabas vājumu. Dievam uz mūžīgiem laikiem tādas lietas ir pretdabiskas, jo Dieva baušļi mums māca, ka tās ir pretējas Viņa svētajai gribai, un Viņa griba paliek nemainīga. To atcerēsimies, kad pārdomāsim vārdus: “Es esmu Jahve.”

Kad saprotam, ka lielais, nemainīgais un svētais Dievs ir visurklātesošs, pāri visam un visos, ka Viņš visās vietās un brīžos mūs redz, ka Viņš zina visu, ko darām gaismā un tumsā, ka Viņš zina ikvienu domu mūsu prātā, ikvienu apslēpto nolūku un dzird ikvienu mūsu mutes vārdu, tad mums ir jākrīt izmisumā par savu grēcīgumu un līdz ar pravieti jāizsaucas: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts!” (Jes.6:5)

Tāpēc neviens cilvēks, kas ir patiesi modrs, skaidrā prātā un bijīgs Dieva priekšā, nesamierināsies ar savu svētumu. Jo neviens prāts un neviena doma te nepalīdzēs, bet pilnīgi viss ir atkarīgs no Dieva modinošā Gara, kas atklāj patiesu skatījumu uz Dieva svētumu un klātbūtni, kādu ieguva pravietis, kas izsaucās: “Es esmu redzējis To Kungu, viņš sacīja, un serafi sauca: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Tad bija tā, ka viss pravieša svētums izplēnēja kā nebijis, viņš pārbijās un kliedza: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas..” (Jes.6:3, 5).

Tāds ir Dieva svētums un klātbūtne, kas satriec pīšļos pat vislielākos svētos, lai cik tie būtu modri un ticīgi, un tiem tūlīt ir jāsajūt, kas mājo viņu sirdī. Kristietim brīdi ir jāstaigā ar Dieva klātbūtnes apjausmu, to bez un apdomājot. Cik gan tas ir nožēlojami, ka mēs nereti dzīvojam bez bijības un pavisam aizmirstam svētā Dieva klātbūtni. Šī aizmāršība ir visas mūsu ticības miegainības, neīstuma un izlaidības avots!

Bet kādu tas dotu spirgtumu, svētu apjausmu un iepriecinājumu visās mūsu raizēs, ja vien mēs allaž apdomātu Dāvida vārdus: “Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini — vai es sēdu vai ceļos — Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi.” (Ps.139:1-3)

Mums visiem dziļi sirdsapziņā ir dota liecība, ka Dievs ir patiesi klātesošs un mūs redz. Jā, tā ir tik dziļa, ka diezin vai pat neticīgais savās domās ir tik rupjš un neaptēsts un domā, ka Dievs nav redzējis viņa grēkus. Ja vien tu sekotu tam, ko jūti savā iekšienē, tas izraisītu īstu ticības spirgtumu! Tas būtu tev neizteicams mierinājums, jo, ja Dievs mani redz pašos tumšākajos un sliktākajos brīžos, tad Viņš katrā ziņā mani redz arī brīžos, kad Viņu piesaucu un savā niecīgajā mīlestībā cenšos Viņam kalpot.

Ja reiz Dievs redz visas manas ļaunās domas, ko Viņš skaidri apliecina, tad Viņš noteikti redz arī manas skumjās domas, jā, manas slepenās sirds alkas pēc Viņa un manas vientuļās nopūtas. Tāds bija arī Dāvida mierinājuma, kad viņš sacīja: “..manas nopūtas nav Tev apslēptas” (Ps.38:10). Kungs, mums Savu žēlastību arvien ticēt un pieminēt Tavu klātbūtni un Tavu nemainīgo svētumu!