Vārda Jahve nozīme

Pēc visu Dieva sagatavošanas darbu pabeigšanas visa tauta stāvēja bailēs un trīsās Sinaja kalna pakājē un Dievs Tas Kungs runāja spēcīgā, majestātiskā balsī, tā ka apmēram trīs miljoni cilvēku varēja Viņu dzirdēt no augstā kalna. Un Viņš sacīja šādus vārdus:

“Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā” (2.Moz.20:2-3).

Vispirms ieklausīsimies, kā Dievs ievada Bauslību: “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama.” Te Kungs liek saprast, kas ir Runātājs un uz kāda pamata Viņš šādi pavēl, prasa un tiesā.

“Es esmu Tas Kungs” — Es esmu Jahve, mūžīgais, suverēnais, visu radību un visu varu pirmavots. Padomāsim: no kurienes ir cēlies cilvēks, kam šai Bauslībai jāpaklausa? Kas ir cilvēks? — Dieva roku darbs, Viņa radība. Vai Tam Kungam nepieder vara un tiesības cilvēkam pavēlēt, ko Viņš vēlas, ierobežot tā brīvību un dot tam baušļus? Tas ir pirmais, kas mums no šiem vārdiem jāiegaumē.

Bet ieskatīsimies dziļāk, jo tieši te slēpjas visas nepaklausības un Dieva baušļu nicināšanas pamats un iemesls, ka neņemam nopietni to, kas ir Kungs, kurš devis Bauslību, un kas Viņa priekšā esam mēs. Ja mēs spētu ieraudzīt un saprast, kas Viņš ir, kurš runā šajos svētajos baušļos, tad mēs drīzāk kristu izmisumā un mirtu, nekā jelkādi rīkotos pret Viņu.

Tas gan nenozīmē, ka mums uzreiz būtu spēks un spēja pastāvēt pret grēku, nē, jo pēc grēkākrišanas tas ir neiespējami, ka mēs pat vienu bausli spētu pildīt pēc savas vēlēšanās. Bet, ja Dievs par mums neapžēlotos un neglābtu, mums atliktu vien nespēks un izmisums, tāpēc cilvēks, dzīvodams savos grēkos, nemaz nedrīkst kļūt stiprs un pārdrošs.

Padomā, kādēļ Dievs ir devis cilvēkiem baušļus — Viņš, kas ir debess un zemes lielais un varenais Radītājs, kas iesākumā radīja visu no nekā, radīja sauli, mēnesi, zvaigznes un zemi ar visu, kas uz tās, un radīja arī cilvēkus pēc Sava tēla un līdzības kā Savus bērnus un mantiniekus, apveltītus ar spētu dzirdēt un saprast Viņa gribu. Jā, Viņš, augsti teicamais un slavējamais, kas dzīvo mūžīgi un kura Vārds ir svēts, Viņš, kas uztur šo pasauli ar Savas rokas varenību, — Viņš dod cilvēkam likumus un baušļus.

Vai mēs uzdrošināsimies Viņam pretoties un Viņu nicināt? Ak, cik biedējoša samaitātība ir skārusi visus mūsu spēkus, ka pat īsti to neaptveram. Tomēr mums ir jāsaprot, ka Dievs ikvienu acumirkli var mūs nospiest kā nospiež kukaini, jo mēs pilnībā atrodamies Viņa rokās un visa mūsu dzīve un labklājība ir atkarīga tikai no Viņa.

Neviens elpas vilciens nav mūsu pašu varā, un Dievam ir neskaitāmi veidi un līdzekļi, kā sodīt tos, kas pret Viņu dumpojas. Mēs visur redzam, ka viņš vienam liek ciest ļaunu, ātru nāvi, otram — biedējošu slimību, trešajam — prāta zaudēšanu, ceturtajam — apstulbumu vai pārdrošību, kas ved to grēka un kaunā.

M. Luters runā ļoti patiesus vārdus, ka Dievam “visās pusēs ir cilpas un lamatas Viņa nicinātājiem, ka tie nespēs no tām izmukt” un galu galā šie – cilvēki pazudina savu miesu un dvēseli ellē. Jā, ja vien Viņš neņems mūsu nabaga dvēseles pie rokas un caur mūsu miršanu nevedīs mūs debesīs, tad būsim mūžīgi atraidīti. Vai tiešām mēs uzdrošināsimies Viņam pretoties un Viņu nicināt?!

No otras puses, mums jāapdomā, cik loti daudz laba Dievs mums var darīt, būdams pret mums žēlsirdīgs, cik gan daudz žēlastības un svētības laikā, kā arī prieka un svētlaimes mūžībā Viņš var piešķirt Saviem draugiem! Bet mēs Viņam uzdrošināmies pretoties un Viņu nicināt!

Padomā, kas notiks tad, ja Dievs tev atņems Savu Svēto Garu un tevi pametīs tavā dabiskajā tumsā, miesas kārībās un velna varā! Tādēļ lūgsim un pieņemsim Viņa vārdus “Es esmu Tas Kungs”, lai šie vārdi ar ugunīgiem burtiem būtu ierakstīti mūsu dvēselēs un paliktu mūsu acu priekšā visu mūsu dzīvi!

Taču vārdi “Es esmu Tas Kungs” — Es esmu Jahve — ietver vēl vienu nozīmīgu mācību attiecībā uz svētajiem baušļiem. Viltīgais ienaidnieks bieži pavedina nepieredzējušas dvēseles ar domu, ka Dievs nav visos laikos vienlīdz dedzīgs par Saviem baušļiem, bet, piemēram, līdz ar grēkākrišanu un tai sekojošo nevarību pret grēku, kā arī ar Sava Dēla sūtīšanu Viņš ir veicis kādas izmaiņas Savās prasībās un Savus baušļus vairs nedomā tik nopietni.

Vienkāršu un spēcīgu atbildi pret šiem maldiem ir devis pats Kristus Savā Kalna sprediķī, sacīdams: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek” (Mt.5:17-18).

Tas Kungs šos vārdus attiecināja ne tikai uz pravietisko ceremoniāllikumu pasludinājumu, bet arī uz desmit baušļiem. Ikviens pats var noprast no turpmākajiem vārdiem, kuros Viņš sacīja: “Ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā…” utt., un pēc tam Viņš turpina ar izsmeļošu skaidrojumu atsevišķiem baušļiem, īpaši piektajam un sestajam (Mt.5:21-32).

Šeit Kristus paskaidro, ka Viņš nav nācis Bauslību atcelt, un tādēļ nepacietīs, ka kāds atceļ kaut mazāko no šiem baušļiem. Tas ir pateikts skaidri un gaiši, un turklāt šī mācība ir izteikta Jahves Vārdā, proti, Vārdā, kādā Dievs bija atklājies Savai tautai. Jahve apzīmē mūžīgi esošo un nemainīgo.

Tas ir pilnīgā saskaņā ar to atbildi, kādu Dievs Tas Kungs deva Mozum, kad viņš vaicāja pēc Viņa Vārda un sacīja: “”Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, — tad tie jautās: kā Viņu sauc? — Ko tad lai es viņiem saku?” Dievs sacīja uz Mozu: “ES ESMU, kas ES ESMU.” Viņš sacīja: “Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU — tas mani sūtījis pie jums”” (2.Moz.3:13-14).

Tāda ir Vārda Jahve nozīme, un ar šo Vārdu Viņš sāk Bauslību.