Kāds gan labums cilvēkam ir no dažām saujām ūdens?

Noklausies šo e-publikāciju

“Tas attēlo Kristību, kura tagad arī jūs glābj. Tā nav miesas netīrības mazgāšana, bet ir labas sirdsapziņas izlūgšanās Dievā caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos.” [1.Pēt.3:21]

Ja Svētā Kristība būtu kaut kas, ko mēs darām, tad tiem, kas jautā: “Kāds gan labums cilvēkam ir no dažām saujām ūdens?” būtu labs iemesls uzdot šādu jautājumu. Kāpēc lai šāds rituāls palīdzētu kādam, kas to ievēro? Kā cilvēks var uzticēties tik vājam un niecīgam darbam, ko var veikt pat visbezdievīgākie, tas ir, ļaut, lai tev uzlej uz galvas trīs saujas ar ūdeni? Tomēr Kristība nav darbs, ko paveic cilvēks, bet gan vienīgi Dievs. Kristība vienmēr var šķist ārēji ļoti nenozīmīga, taču tā ir tik liela un pilna žēlastības, ka neviena cilvēka mēle nevar pārtraukt par to runāt. Dievs deva savu Vienpiedzimušo Dēlu visai pasaulei un caur Viņu samierināja visus grēciniekus ar Sevi, atcēla viņiem piespriesto sodu, ieguva viņiem mūžīgo taisnību un pestīšanu un tādējādi atvēra viņiem Debesis.

Svētā Kristība ir līdzeklis, ar kura palīdzību Dievs piedāvā, novēl un apzīmogo kā derīgu visu to, ko Kristus izcīnīja cilvēku labā. Tās ir durvis, caur kurām cilvēks ieiet Žēlastības Valstībā. Šī iemesla dēļ Pēteris Kristību sauc par “labas sirdsapziņas” derību. Šajā žēlastības derībā Dievs apsola dot cilvēkiem tos augļus, ko izcīnīja Kristus ciešanas viņu labā: piedot viņiem viņu grēkus un uzņemt viņus kā bērnus un mūžīgās dzīvības mantiniekus. Tādējādi Kristībā cilvēks saņem labu sirdsapziņu. Tad viņš tiek atbrīvots no verdziskajām bailēm no Dieva un saņem adopcijas Garu, lai varētu stāvēt Dieva priekšā bērnišķīgā uzticībā un uzrunāt Dievu kā “Abba, mīļais Tēvs!”

Pēteris mūsu tekstā skaidri norāda uz svētīto spēku, kāds patiesībā ir Svētajai Kristībai, jo “Kristība… tagad jūs glābj”. Bet kā gan, lai mēs ticam, ka Svētajā Kristībā mums piedāvātā, dotā un apzīmogotā žēlastība joprojām attiecas uz mums nabaga, nožēlojamajiem grēciniekiem, kuri nav turējuši to, ko mēs apsolījām Dievam? Neskatoties uz to, ka mēs laužam derību, ko Kristībā noslēdzām ar Dievu, Dievs nelauž savu derību ar mums. No savas puses Viņš paliek stingrs un negrozāms. Viņš turēs to, ko reiz apsolīja. Viņš ir un paliek uzticīgs pat tad, kad mēs kļūstam neuzticīgi. Mums nav pamata žēloties par Dieva dāvanām un Dieva aicinājumu. Šī iemesla dēļ pravietis Jesaja [54:10] saka: “Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies,” saka Tas Kungs, tavs apžēlotājs.”

Tad ar pārliecības pilnām sirdīm apliecināsim: “Tas Kungs mūsu labā ir darījis lielas lietas, tāpēc mēs priecājamies.” Mēs esam kristīti! Ak, neizsakāmā žēlastība! Dievs ir noslīcinājis visus mūsu grēkus jūras dzīlēs. Šeit Dievs mūs no jauna pārliecina, ka mums ir jāattiecina uz sevi pestīšana, ko mūsu labā paveica Viņa Dēls. Viņš mums apliecina, ka Viņš mūs mīlēja no mūžības un izvēlēja pestīšanai vēl pirms tika likti pasaules pamati. Viņš mums apliecina, ka Viņš ir mūsu Tēvs un mēs esam Viņa bērni. Kristībā Dievs mums atvēra debesis, un šīs durvis mums paliek mūžīgi atvērtas. Pat, ja mēs esam grēku pilni, Kristība mūs mazgā tīrus. Pat, ja mūsu pašu taisnības apmetnis ir sacaurumots, netīrs apģērbs, Kristībā mēs esam tērpti Kristū Viņa svētumā, taisnībā un nevainībā. Pat, ja mēs klūpam un krītam, mūsu Kristība nekrīt, bet paliek stingra un nemainīga. Tur Dievs mūsos iesāka labo darbu, darbu, kuru Viņš apsola padarīt līdz galam. Ak, ar mums viss ir labi un brīnišķīgi! Pats Dievs ar mums ir noslēdzis žēlastības derību. Ne pasaule, ne grēks, ne velns, ne elle nevar atcelt mūsu pestīšanu. Tiklīdz mēs, Dieva pamodināti, ticībā nākam pie Viņa, Dievam ir mūs jāpieņem. Kad mēs savā nāves stundā atgādināsim Dievam par Viņa derību, Viņš nevarēs mūs noraidīt. Dievs turēs savu derību un uzņems mūs Savā Debesu Valstībā.