Par Bauslības kalpības beigām

“Tātad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet, ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks.” [Gal.4:7]

Vārdu “kalps” Pāvils šajā vietā lieto citādā izpratnē nekā iepriekš, trešajā nodaļā, kur viņš 28. pantā saka: “Tur.. nav ne kalpa, nedz brīvā.” Šeit viņš runā par Bauslības kalpu, par cilvēku, kas pakļauts Bauslībai.

Atbilstoši Pāvila domām, šajā vietā ,būt kalpam” nozīmē – būt Bauslības padotajam un parādniekam, sagūstītam Bauslības, Dieva dusmības un nāves varā,

Šī kalpība — Pāvils saka — ir beigusies, tā mūs vairs neapspiež un nenomāc.

Kad nu jūs — apustulis saka — Kristus Garā saucat: Aba, mīļais Tēvs! – jūs noteikti vairs neesat kalpi, bet brīvi cilvēki un bērni, tātad jums vairs nav ne Bauslības, ne grēka, ne nāves.

Nu vairs nav kalpība, bet Dieva bērnu kārta, kas mums atnes ne tikai brīvību no Bauslības, no grēka un nāves, bet arī mūžīgās dzīvības mantojumu.

Nekāds darbs, nedz nopelns nenodrošina viņam mantojumu – to paveic tikai dzimšana. Tā nu mantinieks savu mantojumu iegūst pasīvā, nevis aktīvā veidā — viņš piedzimst kā mantinieks, nevis sagādā sev mantojumu strādādams, rūpēdamies.

Tātad mēs gluži pasīvā, nevis aktīvā veidā tiekam pie šiem mūžīgajiem dārgumiem – grēku piedošanas, taisnības, pie augšāmcelšanās godības un mūžīgās dzīvošanas. No mums netiek prasīts nekas cits, vien ticība, kas satver Dieva apsolījumu.

Ar šo piedzimšanu tikai pieredzam to, ka ticībā Vārdam topam par jauniem radījumiem un veidojamies par kristiešiem, mēs kļūstam par Dieva bērniem un mantiniekiem caur Kristu.