Degsme par Bauslību

Kad Savā lielajā Kalna sprediķī Kristus skaidro farizeju Bauslības izkropļojumus, tad ikvienā bauslī ir runa par to, ka tie raugās tikai uz ārējiem darbiem, bet neredz sirdi un baušļa dziļākās prasības.

Viņš saka: “Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut. un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā.. Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī” (Mt.5:21-22, 27-28). Kaut mēs reiz mostos un saprastu, kāda ir mūsu Kunga degsme par Bauslību, lai mēs zinātu. ka tāpat Dievs raugās uz mums un mūs tiesā.

Kādas bija sekas šai aplamajai attieksmei pret Bauslību? Sekas bija tādas, ka ārēji taisnie ļaudis bija iekšēji spēcīgi, veseli, dievbijīgi un svēti, bet tikai paši savās acīs, un neapzinājās, ka atrodas zem tāda paša sprieduma kā visi pārējie. Tāpēc tie, kas paši jutās taisni, kļuva par pazudušiem grēciniekiem, bet tie, kas bija satriekti grēcinieki, kļuva taisni un glābti.

Tas ir Kristus ievērojamais spriedums, kas vislabākās drēbes un baroto teļu ir devis pazudušajam dēlam, kas izšķiedis savu mantu ar netiklām sievietēm, turpretī vecākajam taisnajam brālim, kas vienmēr bija kalpojis tēvam un nekad nebija pārkāpis tēva bausli, netika dots pat kazlēns.

Vai tiešām jābrīnās, ka tik daudziem Kristus mācība un spriedumi šķita neprātīgi un pat klaja ķecerība, it īpaši tiem, kas visā nopietnība apliecināja savu taisnību? Vai jābrīnās par to, ka viņi Kristus dēļ “saskaitās līdz ārprātam” (Lk.6:11) un Viņa mazo pulciņu uzskatīja par ķeceriem un grēciniekiem, kas nicina Bauslību?

Tā kā viņi uzskatīja sevi par svētiem un daudz neapgrūtināja sevi ar iekšējo šķīstību, tad viņiem pietika laika uzmanīt citus attiecībā uz ārējo paražu ievērošanu, parādot stingrību un asumu tā, ka arī Kristu un Viņa mācekļus tie ierindoja Bauslības pārkāpējos.

Padomājiet, vai tas nav ievērības cienīgi, ka tieši tie, kam bija visaplamākā attieksme pret Bauslību, bija visskarbākie Bauslības aizstāvji. Tie, kas neievēroja pašas svarīgākās prasības, bija visstingrākie ārējo tradīciju ievērošanā — vismaz attieksmē pret citiem, tāpēc viņi nemitīgi runāja par Bauslību, precīzi mērīja citu cilvēku darbus un pamanījās notiesāt pat pašu Kristu par sabata pārkāpšanu, vīna dzeršanu, grēcinieku uzņemšanu utt. Turpretī Kristus, kas, viņuprāt, bija pārāk maigs pret grēciniekiem, atklāja Bauslību tik dziļi un bargi, attiecinot to uz iekšējo cilvēku, ka šo prasību priekšā neviens nespēja pastāvēt.

Tas ir labi saprotams. Kristum un farizejiem bija atšķirīgi, jā, pilnīgi pretēji mērķi un nolūki ar Bauslību. Farizeji ar Bauslību gribēja darīt cilvēkus svētus, bet Kristus ar Bauslību darīja cilvēkus par grēciniekiem. Tā bija liela atšķirība.