Varena ir velna valstība ārēji redzamās kristietības vidū

“Kādu reizi Jēzus izdzina dēmonu, kas bija mēms; dēmons izgāja, un mēmais sāka runāt, un ļaužu pūlis brīnījās. Bet daži no tiem sacīja: “Viņš izdzen dēmonus ar Belcebula, dēmonu valdnieka, palīdzību.” Bet citi, viņu izaicinādami, prasīja viņam kādu zīmi no debesīm. Zinādams viņu domas, viņš tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas sevī sašķelta, iet bojā, un nams uz namu krīt. Ja nu sātans sevī sašķeļas, kā tad viņa valstība pastāvēs? Jūs taču sakāt, ka es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību, kā tad jūsu dēli tos izdzen? Tādēļ viņi būs jūsu tiesneši. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kamēr stiprs vīrs apbruņojies sargā savu namu, viņa manta ir drošībā. Bet, tiklīdz kāds stiprāks par viņu nāk un to uzveic, tas atņem viņa bruņas, uz kurām viņš bija paļāvies, un laupījumu izdala. Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa. Kad nešķīstais gars ir izgājis no cilvēka, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru un, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. Atnācis viņš atrod to izslaucītu un uzpostu. Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi vēl ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā.”” [Lk.11:14–26]

Šī Rakstu vieta mums stāsta, ka Kristus izdzina velnu no cilvēka, kurš bija mēms, un paralēlais šī paša notikuma atstāsts Mateja evaņģēlijā piebilst, ka šis cilvēks bija arī akls [Mt.12:22]. To darot, Kristus acumirklī deva cilvēkam redzi, dzirdi un runu. Kad ļaudis bija pārsteigti par šo lielo brīnumu, daži – droši vien farizeji – izteica briesmīgus zaimus: “Viņš izdzen dēmonus ar Belcebula, dēmonu valdnieka, palīdzību.” Kristus viņiem parādīja, ka šis apgalvojums ir ne tikai ļauns, bet arī pilnīgi muļķīgs. Ja Sātans šādā veidā cīnītos pret sevi, viņa valstība nepastāvētu, un viņš pats to jau sen būtu iznīcinājis. Kristus viņiem arī atgādināja, ka pat viņu pašu bērni izmantoja Jēzus vārdu, kad viņi vēlējās izdzīt velnu no cilvēka; tādējādi viņi nosodīja arī paši sevi ar šādu apgalvojumu. Kaut pārliecināti ar prāta spiedumiem un pašu sirdsapziņas uzvarēti, viņi tomēr turpina savu briesmīgo zaimošanu.

Šajos farizejos mēs redzam cilvēkus, kuri, dzīvojot kristiešu vidū un uzklausot Evaņģēlija skaņas, joprojām pieder velna valstībai. Viņi turpina dzīvot atklātā neticībā vai arī atklātā grēkā pret savu sirdsapziņu. Kaut arī daži no viņiem nepazīst Bībeli un kristietību, tomēr citi pazīst abus, taču joprojām tos izsmej un nicina. Tas, kas motivē šādu uzvedību, acīmredzami ir lielāks par cilvēcisko neprātu; tas parāda, ka viņi ir pakļauti velnam un ir viņa gūstekņi. Tai pat laikā, ir daži, kas zaimo Dieva vārda mācību nevis ar muti (iespējams, viņi pat to atzīst), bet gan dzīvojot atklātā grēkā. Viņi dzird vai lasa Dieva Vārdu, kas viņus daudzviet pamāca un brīdina. Bet viss ir veltīgi. Viņi vienmēr cer uz žēlastību, bet tai pat laikā paliek savos grēkos. Šī samaitātība ir lielāka nekā parasta samaitātība. Tas nepārprotami ir sātanisks apmāns un tas parāda, ka šie grēka kalpi darbojas saskaņā ar Tumsas prinča apslēptajām pavēlēm un ir paklausīgi viņa valstības pavalstnieki.

Mūsu Rakstu tekstā mēs sastopamies arī ar tiem, kuri nezaimo, bet kuri tāpat noteikti nav no Kristus. Tie ir tie, kuri “prasīja Viņam kādu zīmi no debesīm”. Viņi izteica varbūtību, ka ir gatavi pieņemt Kristu, tomēr viena lieta viņiem pietrūka. Jēzus par viņiem saka: “Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa.” Šeit mēs redzam tos, kuri paliek neitrāli karā starp Kristu un pasauli, kuri nevēlas iet bojā ne kopā ar Kristu, nedz kopā ar pasauli, kuri nevēlas pilnībā nodalīt sevi ne no sava vecā Ādama, nedz arī no Dieva. Īsāk sakot, viņi sēž uz žoga ar vienu kāju vienā pusē ar otru kāju otrā pusē un tādējādi nepieder pie Kristus valstības, bet gan pie velna valstības. Šādi puskristieši ir vieni no nolādētākajiem velna valstības pavalstniekiem. Viņi domā, ka, dodoties pa vidusceļu, viņi pavisam noteikti ir Kristus valstības locekļi. Taču viņu ticība ir iedomāta, un viņu ceļš galu galā ved uz elli. Uzticīgi mācītāji šādus cilvēkus reizēm pat ir mierinājuši un iedrošinājuši uz nāves gultas.

Tāpēc atzīsim, cik liela un varena ir velna valstība ārēji redzamās kristietības vidū. To piepilda ne tikai atklāti neticīgie un acīmredzami grēka kalpi, bet arī visi liekuļi. Viņu dievbijībā nav patiesas nopietnības, viņiem joprojām nav no Svētā Gara atdzimusi sirds, un viņi nevēlas būt muļķi Kristus dēļ. Ja viņi nevēlas būt Kristus pusē itin visā, viņi nemaz nav Viņa pusē. Jo, kā Kristus skaidri saka: “Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa.”