Dievs uzklausa manu lūgšanu

Ir ļoti svarīgi, ka mēs arī mācāmies pēc Tēvreizes teikt “āmen”, tas ir, nešaubīties, ka lūgšana noteikti ir uzklausīta un tiks īstenota.

“Āmen” nav nekas cits kā nešaubīgas ticības vārds, patiesā ticība nelūdz uz labu laimi, bet zina, ka Dievs nemelo, jo Viņa apsolītais tiks dots. Kur nav tādas ticības, tur arī nevar būt patiesas lūgšanas.

Tādēļ bīstami maldās tie, kas lūdz tā, ka pēc tam neiedrošinās tam no sirds ticēt un pabeigt lūgšanu ar drošību, ka Dievs to uzklausa, bet paliek šaubās un saka: “Kā gan es varētu būt tik pārgalvīgs un teikt, ka Dievs uzklausa manu lūgšanu? Es taču esmu nabaga grēcinieks..”

Tas tādēļ, ka viņi neraugās uz Dieva apsolījumiem, bet uz pašu darbiem un cienīgumu; bet tā viņi nicina Dievu un sauc Viņu par meli. Tādēļ arī viņi neko nesaņem, kā saka Sv. Jēkabs [1:6–8]: “Lai viņš lūdz ticībā, bez šaubīšanās, jo tas, kas šaubās, līdzinās vilnim jūrā, ko vējš svaida un dzenā. Šāds cilvēks.. lai nedomā kaut ko saņemt no Kunga.” Lūk, cik svarīgi Dievam ir tas, lai mēs droši zinām, ka nelūdzam veltīgi un nekādā ziņā nenoniecinām savu lūgšanu.