Visiem, kas vēlas doties pie Dievgalda

Ar Dievpalīgu aplakosim Pashā jēra baudīšanu. Šādi mēs atgriežamies pie mūsu galvenā temata, jo Pashā jera ēšana pravietoja ne tikai Kristus garīgo baudīšanu, bet arī sakramentālo ešanu, tāpec Kristus kā jaunās derības piepildījumu iedibināja Svēto Vakaredienu, kas aizvietoja Pashā jeru.

Bija pasludināts aizliegums, kas draudēja ar dvēseles pazudināšanu: nest Pashā jēru kopā ar raugu (miesas un grēka kārībām), bet ēst to ar neraudzētu maizi. Viņiem bija jāapēd tas pilnīgi, esot tērptiem ceļojuma drēbes, lai tie būtu gatavi steigties prom utt. Tāpat Svētā Vakarēdiena baudītājam jābūt no grēka un pasaules izgājušam Jēzus draugam un sekotājam (sal. Vecajā Derība, no Ēģiptes verdzības izgājušam israēlietim). Īstu atgriešanos nevar aizstāt ar kādu personisku dievbijību un reliģiskiem vingrinājumiem, kas vienlaikus būtu savienojami ar miesas grēkiem, jo tas ēd un dzer sev par pazušanu (pievienojot raugu Pashā jēra baudīšanai, jo “tādu dvēseli lai izdeldē no Israēla” (4.Moz.19:13)).

Un vēlreiz: visiem, kas vēlas doties pie Dievgalda, īsos un skaidros vārdos arvien ir jādzird un jāsaprot viena lieta — cilvēkam obligāti jābūt Jēzus draugam un māceklim vai vismaz nopietni jārūpējas par savu atgriešanos!

Otrā maldu mācība, kas nomoka daudzu ticīgo sirdis un laupa tām mieru, kā arī Svētā Vakarēdiena sniegto prieku un labklājību, ir tāda, kas Dievgaldu uzskata par kaut ko līdzīgu upursvētkiem, kuros mēs piedāvājam Dievam savas dāvanas, pie altāra Viņam pienesot mūsu dievbijības, ticības, grēknožēlas, lūgšanas un labošanās upurus. Te nav saprasts pats būtiskākais, ka Svētais Vakarēdiens ir žēlastības līdzeklis, kura Devējs ir pats Kungs, kas mūs, Savus nabaga pazemīgos bērnus, apdāvina ar visu mierinājumu, stiprinājumu un spirdzinājumu, kas mums tik ļoti vajadzīgs.