Grēcinieka attaisnošana Dieva tiesas priekšā

Lutera teoloģijas galveno un noteicošo kontekstu, kurā skatīt viņa attaisnošanas mācību, visīsāk un būtiskāk varētu ilustrēt ar viduslaiku rekviēma vārdiem no “Dusmu dienas” (Cef.1:14-2:3): “Ko gan es, nožēlojamais, tad savai aizstāvībai varēšu sacīt? Kas būs mans aizstāvis tad, kad pat taisnais nebūs drošībā?”

Ar to vēlos norādīt uz Lutera pārliecību, ka jautājums par attaisnošanu ir jautājums par cilvēka attaisnošanu Dieva tiesas priekšā mūžībā. Vai nu cilvēks šīs Dieva tiesas priekšā tiks attaisnots un iemantos mūžīgo svētlaimi, vai arī netiks attaisnots un tiks pakļauts mūžīgām mokām. Luteram grēcinieka aDieva tiesas priekšā bija dzīvības un nāves jautājums mūžīgās dzīvības un mūžīgās nāves jautājums. Un, vai mēs to apzināmies vai ne, arī pret mums šis jautājums ir pavērsts šādi.

Tādējādi jautājums par attaisnošanu ticībā Luteram nebija teorētiskas diskusijas temats, kurā mācīti vīri var izteikt savus viedokļus un apmainīties ar uzskatiem vai par kaut ko vienoties baznīcpolitikas, teoloģisko ideju vai filozofisko konceptu kontekstos. Viņš zināja, ka šī attaisnošana ir tāda, kāda tā ir, un nav atkarīga no cilvēku viedokļiem, interpretācijām un spriedumiem par to. Kāda šī attaisnošana ir un kā to var iegūt, mēs varam uzzināt vienīgi no Dieva vārda.

Dieva vārdi par šo attaisnošanu māca nepārprotami un skaidri: “[..] no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” (Ef.2:8-9) Un: “[..] jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs savā žēlastībā tos attaisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams savu taisnību.” (Rom.3:23-25) Un: “Tad nu mums, ticībā attaisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Rom.5:1)

Tāpat arī mēs lasām, ka Dievs tiem, kas uzticas Viņa apsolījumiem, pielīdzina jeb pieskaita šādu ticību par taisnību: “Dieva apsolījumu viņš [Ābrahāms] neuzņēma ar šaubām un ne-uzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt. Tāpēc arī tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. Bet ne jau viņa dēļ vien ir rakstīts, ka tas viņam pielīdzināts, bet arī mūsu dēļ, kam tas tiek pielīdzināts, kas ticam Tam, kas mūsu Kungu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, Viņu, kas nodots nāvē mūsu pār-kāpumu dēj un uzmodināts, lai mēs tiktu attaisnoti.” (Rom.4:20-25)

[Fragments pārpublicēts no laikraksta “Svētdienas Rīts]