Neviens nepazīst Dieva gribu labāk kā pats Dievs

Atdarīsim savu sirdi un prātu, lai mēs patiesi ieraudzītu un noticētu, ka varam kalpot Dievam! Mēs būtu gatavi atdot visu, kas mums ir, par vienu šādu gadījumu, kuru vēlāk varētu atcerēties un sacīt, ka esam kalpojuši pašam Dievam. Šādu žēlastības pilnu brīdi mēs nekad neaizmirstu, bet pieminētu tik ilgi, kamēr dzīvotu.

Vai tā nav neizteicama žēlastība, ka Dievs mūs neatstāja savās domās un tumsā, bet skaidri atklāja, kāda ir Viņa griba un kādus darbus Viņš no mums gaida! Kādās gan muļķībās nekrīt tie, kuriem nav Tā Kunga baušļu vai kuri tos neievēro! Nemaz nerunājot par pagāniem, kas tieši ar savu dievkalpošanu izdara visrupjākos grēkus.

Tāpēc atsijāsim visus šos aplamos svētuma vingrinājumus kristietībā, kas aizmirst, ka Viņa baušļi ir drošākais padomdevējs par to, kas Viņam tīkams! Viens iedomājas Dievam izpatikt ar lielām skumjām vai pašmocībām, otrs to mēģina darīt, atkārtodams vienu un to pašu lūgšanu noteiktas reizes, trešais atteikdamies no ģimenes pienākumiem un ieslēgdams sevi īpašā cellē, lai dzīvotu tikai ar Dievu utt.

Visas šīs aplamības ceļas, kad cilvēks novēršas no Dieva baušļiem un pievēršas savas aptumšotās sirds domām un jūtām. To visu pārdomājot, mums jāsecina, ka mēs nekad nespēsim Dievam pietiekami pateikties par lielo žēlastību, ka Viņš mums devis Savus baušļus, atklādams mums Savu prātu, turklāt to izteicis tik īsos un skaidros likumos — desmit svētos Dieva baušļos. Ja saprotam tos pareizi, tad šajos desmit baušļos redzam aptvertu visu Dieva gribu, ko Kristus, apkopodams abus Bauslības galdiņus, formulēja kā mīlestību uz Dievu un mīlestību uz savu tuvāko. “Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši” (Mt.22:40).

Apdomā šo lielo žēlastību, ka Dievs Tas Kungs ir apkopojis visu Savu gribu, ka desmit baušļos mēs saņemam visus Viņa likumus un mums savās domās nav jāmeklē nekur tālu, lai izprastu Dieva gribu, bet tas viss mums dots vienuviet. Kad nonākam šaubās un neskaidrībā, vai kāda lieta ir grēks vai Dievam tīkams darbs, tad mums jābūt saprātīgiem un jāspriež: nekas nav drošāks par to, ko sacījis pats Dievs, un neviens darbs nevar būt labāks par to, ko Viņš pavēlējis, un nekas cits nav grēks kā vien tas, ko Dievs aizliedzis, jo grēks ir vienīgi tas, kas ir pretrunā baušļiem (1.Jņ.3:4).

Paturēsim prātā, ka nekur neder arī visi tie labi domātie, bet aplamie gandarīšanas darbi, kas veikti Jēzus vārdā, jo visa mūsu daba garīgās lietās ir viena vienīga tumsa, tāpēc mums viss padoms ir jāgūst no Dieva.

Vienmēr iegaumēsim, ka neviens nepazīst Dieva gribu labāk kā pats Dievs, neviens darbs nevar būt labāks par to, ko mācījis pats Dievs, un nekas Viņam nepatīk labāk kā tas, ko Viņš pats mums pavēlējis. Redzi, Dieva baušļi “ir gaišums visos mūsu ceļos” un tā mums ir liela drošība, ja vien mūsu “kāju spīdeklis” ir Viņa vārdi (Ps.119:105).