Kā iešanai jūgā nepieradināts teļš

Kad zemnieks senos laikos gribēja lietot bulli vai teļu jūga vilkšanai vai nastu nešanai, tad lops visupirms bija jāpieradina pie šī smagā jūga. Lopiņš negribēja pakļauties savam saimniekam. Tas parasti meta galvu atpakaļ un izstiepa savu kaklu, lai nasta slīdētu viņam nost.

Šāds izstiepts un stīvs kakls senos laikos kļuva par simbolu tam, kā cilvēks pretojas Dievam. Cilvēks ir kā jūgā nepieradināts teļš, saka pravietis Jeremija. Dievs Svētais Gars grib pieradināt, mainīt un darīt par paklausīgu Dieva bērnu, bet cilvēks negrib mainīties. Ik uz soļa cilvēks pretojas un padara stīvu, izstieptu savu kaklu.

Cilvēks negrib kalpot Dievam. Cilvēks grib būt egoists, tas grib kalpot tikai un vienīgi pats sev, un dzīvot pēc sava prāta. Kad Dievs cilvēkam draud ar mūžīgu sodu ellē, cilvēks tik un tā negrib mainīties.

Cilvēki drīzāk grib pārmainīt Dievu un iedomāties, ka Viņš jau ir tikai tāds kā laipns večuks, kas nevienu bargi nesoda. Un kad tas pats Dievs savā vārdā dāvina glābšanu no grēkiem par brīvu un par velti ar Jēzu Kristu, tad cilvēks atkal izstiepj stīvu savu kaklu un nevēlas šādu glābšanu. Man nekāda žēlastība nav vajadzīga – tā viņi saka.

Tā cilvēki sadumpojas gan pret Dieva bardzību, gan arī pret Dieva žēlastību. Cilvēki kā nepakļāvīgi lopiņi noraida Dievu. Un ja kāds arī paklausa Dievam, tad tikai pateicoties Dieva Svētā Gara darbam mūsu sirdīs, kas dara mūs pakļāvīgus.

Vienīgi Dieva Gara spēkā nepaklausīgais var tapt paklausīgs, negribīgais var tapt labprātīgs, kad Kristus vārda spēkā cilvēks saņem grēku piedošanu un kļūst pazemīgs Dieva priekšā.

Tāpēc nebūsim iešanai jūgā nepieradināti teļi, kas izstiepj stīvu savu kaklu pretestībā Dievam! Āmen.