Par mīlestības pamatu

Dieva mīlestība nevis atrod to, ko mīl, bet pati to rada. Cilvēka mīlestība rodas uz savas patikas pamata.

Šīs tēzes otrā daļa ir saprotama bez tālākiem paskaidrojumiem, tai piekrīt visi teologi un filozofi, runādami par mīlestības pamatu. Pēc Aristoteļa uzskata, visi dvēseles spēki ir pasīvi, spējīgi tikai uzņemt. Tā šis filozofs pierāda, ka viņa filozofija nonāk strīdā ar teoloģiju, jo filozofija visur meklē pati savu un vairāk cenšas saņemt labo, nekā to dot.

Tēzes pirmā dala ir saprotama, jo Dieva mīlestība, kas ir dzīva cilvēkos, mīl grēciniekus, ļaunos, ģeķīgos, vājos, lai darītu viņus taisnus, labus, gudrus un stiprus; šī mīlestība atdod sevi, dāvinot visu labo. Tā grēcinieki ir skaisti, jo Dievs tos mīl, taču ne tādēļ Dievs mīl grēciniekus, ka viņi būtu skaisti. Cilvēka mīlestība bēg no grēciniekiem, no ļaunajiem. Bet Kristus runā: “Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus” (Mt.9:13). Un tā ir krusta mīlestības būtība.

Mīlestība, kas dzimusi pie krusta, nemeklē, kur atrodams labais, bet gan kā dāvana nāk pie nabagajiem un trūcīgajiem. “Svētīgāk ir dot, nekā ņemt”, saka apustulis (Ap.d.20:35). Tādēļ Psalms 41:2 aicina: “Svētīgs, kas rūpējas par grūtdieni!” Dabiskais prāts nespēj nodoties tam, kas ir niecība, tas ir, nabagiem un trūcīgajiem, bet gan vienīgi labajam un patiesajam. Tātad, tas jautā pēc spožuma, tam svarīga cilvēka āriene, svarīgi tas, kas stāv acu priekšā.