Lai Kristus krusts un apgrēcība nebeigtos

“Bet, ja es, brāļi, sludinu apgraizīšanu, kamdēļ tad es vēl topu vajāts? Tad jau Kristus krusta piedauzība ir beigusies.” [Gal.5:11]

Pāvils neatstāj neizmantotu nevienu iespēju, kā varētu atgriezt galatiešus uz pareizā. ceļa. Nu viņš rāda piemēru, kas ņemts no viņa paša pieredzes. Viņš saka: liegdams apgraizīšanai taisnību, esmu nopelnījis niknāko naidu un vajāšanas no augsto priesteru, tautas vecajo un visu savas tautas brāļu puses. Ja es sacītu, ka ar apgraizīšanas palīdzību ir iemantojama taisnība, tad jūdi mani ne tikai nevajātu, bet slavētu un mīlētu.

Tagad, kad es sludinu Kristus Evaņģēliju un ticības taisnību, tāpat arī, ka Bauslība un apgraizīšana ir atceltas, es tieku vajāts. Turpretī viltus apustuli sludina apgraizīšanu, lai viņiem nenāktos pieredzēt šīs vajāšanas un jūdu tautas naidu – tā viņi saglabā jūdu labvēlību un draudzību.

Tāpat viltus apustuļi labprāt būtu gribējuši, lai jūdu un pagānu starpā nebūtu gluži nekādu nesaskaņu, bet pilnīgs miers un vienprātība. Tomēr tādu mieru nav iespējams panākt, nekaitējot mācībai par ticību, kas ir krusta un piedauzības mācība.

Līdzīgi viņš saka 1.Kor.1:17: “Kristus mani nav sūtījis kristīt, bet evaņģēliju sludināt, ne gudriem vārdiem, lai Kristus krusts nepaliktu bez satura.” Te Pāvils it kā gribētu teikt: es nevēlētos, lai Kristus krusts un apgrēcība beigtos. Kāds varētu sacīt: tad jau kristieši ir gluži neprātīgi – viņi no brīvas gribas pakļauj sevi briesmām, jo ar savu pasludinājumu tie nepanāk neko citu, kā vien rada apgrēcību un uzkrauj sev pasaules dusmas un naidu.

Pāvils saka: tas mūs neapgrēcina un nedara mums raizes, bet tikai vairo drosmi un mudina cerēt uz Baznīcas izaugsmi un uzplaukumu, jo tā zeļ un plaukst, nesdama krustu. Kristus, Baznīcas Galva un Līgavainis, valda savu ienaidnieku vidū (Ps.110:2).