Cilvēka sirdī vienlaikus nevar mājot Kristus un Bauslība

“Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt attaisnoti; jūs esat žēlastību pazaudējuši.” [Gal.5:4]

Te Pāvils pats paskaidro savus vārdus, parādīdams, ka viņš runā nevis vienkārši par Bauslību vai par pašu apgraizīšanas darbu, bet par paļāvību un maldīgo iedomu, ka ar šīm lietām ir iemantojama taisnība, itin kā gribēdams sacīt: es negribu vienkārši noliegt apgraizīšanu vai Bauslību. Es drīkstu ēst, dzert un dzīvot kopā ar jūdiem pēc Bauslības paražām, es drīkstu apgraizīt Timoteju utt. Taču es noliedzu to, ka ar Bauslības palīdzību būtu iemantojama taisnība tā, itin kā Kristus vēl nebūtu nācis, vai arī, ka ne tikai Viņš vien spētu sniegt taisnību, jo tādā veidā Kristus tiek pazaudēts.

Pāvils saka: censties iemantot taisnību ar Bauslības palīdzību — tas nav nekas cits, kā tikt šķirtiem no Kristus, un Viņš mums vairs neko nevar palīdzēt.

Tādēļ nav iespējams, ka cilvēka sirdī vienlaikus mājotu Kristus un Bauslība.

Taču, ja tu uzskati, ka Kristus un paļāvība uz Bauslību var sadzīvot līdzās viena cilvēka sirdī, tad tev skaidri jāzina, ka nevis Kristus, bet velns ir tas, kas mājo tavā sirdī; viņš, paslēpies un pieņēmis Kristus izskatu, tevi apsūdz un biedē, prasīdams attaisnošanai Bauslību un Bauslības darbus. Turpretī īstais Kristus, kā jau iepriekš sacīts, neprasa no tevis atbildību par taviem grēkiem, nedz arī pavēl paļauties uz labajiem darbiem. Īstā Kristus atziņa jeb ticība nediskutē par to, vai esi darījis labus darbus, kas ved uz taisnību, vai ļaunus, kas ved pazušanā, bet vienkārši atzīst: ja esi darījis labus darbus, tu tomēr darbu dēļ netiksi attaisnots, ja esi darījis ko ļaunu, tomēr tādēļ vēl netiksi pazudināts.

Attaisnošanas lietā ir jāraugās, kā paturēt Kristu. Vienīgi Kristus sniedz man taisnību — neraugoties uz visiem maniem ļaunajiem darbiem un bez maniem labajiem darbiem.