Mēs esam žēlastības un ticības bērni

“Jūs, brāļi, esat apsolījuma bērni kā Īzaks.” [Gal.4:28]

Tas nozīmē – mēs neesam miesīgie bērni, kā Ismaēls vai kā viss miesīgais Israēls, kas lielījās, ka ir Ābrahama pēcnācēji un Dieva tauta, taču no Kristus viņiem nācās dzirdēt šādu atbildi: “Ja jūs esat Ābrahama bērni, tad dariet Ābrahama darbus! Bet jūs Mani meklējat nokaut, Mani, kas jums patiesību esmu runājis..” [Jņ.8:39-40] un “Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs Mani mīlētu, jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva.. Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat?” [Jņ.8:42-43] Tas ir, it kā Viņš gribētu teikt: brāļi, kas ir dzimuši un auguši vienā namā, saprot viens otra valodu.

“Jūs esat no sava tēva velna.” [Jņ.8:44] Apustulis saka: mēs neesam tādi bērni, kā viņi, kas ir un paliek kalpi un kam galu galā ir jātiek izstumtiem no nama. Mēs esam apsolījuma bērni kā Īzaks, tas ir, žēlastības un ticības bērni, dzimuši tikai no apsolījuma.

Tā nu mēs tiekam pasludināti par attaisnotiem ne Bauslības, darbu vai paši savas taisnības, bet vienīgi žēlastības dēļ. Pāvils arvien uzsver un liek ļaudīm pie sirds apsolījumu, jo viņš redz, ka to tiešām ir nepieciešams darīt.

Tik tālu apustulis pakavējas pie šādas tēlainas runas, skaidrodams pravieša Jesajas izteikumu. Nu viņš atkal pievēršas stāstam par Ismaēlu un Īzaku, sniegdams galatiešiem piemēru un mierinājumu.