Saruna ar nelabo

Šonakt, kad pamodos, velns nāca pie manis un gribēja diskutēt. Viņš pārmeta un centās pierādīt, ka esmu grēcinieks.

Es teicu: pasaki man ko jaunu, velns! To es jau sen pats labi zinu. Es esmu darījis daudz īstu grēku. Tam arī jābūt īstam, nevis paša cilvēka izdomātam grēkam, kuru Dievs mums piedod Sava mīļā Dēla dēļ; un Dieva Dēls ir uzņēmies visus manus grēkus, tā ka nu grēks, ko esmu darījis, vairs nav mans, bet Kristus grēks. Šo Dieva labo darbu un žēlastību es gribu nevis noliegt, bet apliecināt.

Velns tomēr turpināja un pārmeta: “Un ko tu esi izdarījis ar klosteriem? Kur šajā pasaulē tiem ir vieta?”

Es atbildēju: “Ej ellē! Raugies pats, kā tur klājas tavam dievkalpojumam, tevis iedibinātajai Dieva zaimošanai!”

Velns bieži ir modinājis mani no miega tikai tādēļ, lai patirdītu un pamocītu. Bet es esmu pilnīgi nogrimis mācībā par grēku piedošanu; par to es domāju dienu un nakti, un visas manas domas nemitīgi saistās ar Kristu, mūsu vienīgo Pestītāju, kas ir gandarījis un samaksājis par maniem grēkiem. Es nepiekāpjos ne Bauslības, ne visu velnu priekšā. Kas spēj ticēt grēku piedošanai, tas ir laimīgs cilvēks.