Kad Dievs ilgi klusē un neatbild uz lūgšanām

Vienā no mūsu ticības apliecības grāmatām ir šādi Mārtiņa Lutera vārdi:

“Tāpēc tev jārunā tā: manas lūgšanas nav sīkākas, nesvarīgākas un mazāk svētas un Dievam tīkamas kā Pāvila un pašu lielāko svēto lūgšanas. Es labprāt atzīstu, ka savā personā un dzīve viņi patiesi ir bijuši svētāki. Taču, kas attiecas uz bausli (par lūgšanu), viņiem nav nekādu priekšrocību, jo es zinu, ka Dievs neuzklausa lūgšanu personas dēļ, bet tikai Sava vārda un bauslim parādītās paklausības dēl. Man ir tas pats bauslis un tas pats Kristus nopelns, kas bija svētajiem. Tādēļ, ja Dievs raugās vienīgi uz to, tad es savu lūgšanu nedrīkstu uzskatīt par mazāk svarīgu un svētu.”

Te ir prasīta tikai šī dārgā dāvana, ticība, īpaši tad, kad tavas velmes šķiet pilnīgi neiespējamas un kad Dievs ilgi klusē un uz lūgšanām neatbild. Ja tev šķiet, ka tavs lūgums ir neiespējams, tad noskaidro un izdibini kārtīgi, vai Dievam jelkas ir neiespējams.

To noskaidro ne tikai no Bībeles svētajām lappusēm — kā stāstā par israēliešu izvešanu no Ēģiptes, iziešanu cauri jūrai: par Danielu lauvu bedrē, trim vīriem degošā ceplī un par to, kas rakstīts Daniēla grāmatas 2. nodaļā vai arī Kristus brīnumos Jaunajā Derībā. Tu to vari noskaidrot arī Viņa brīnumu darbos zem debesu velves un ziedu pļavās.

Vai tu joprojām teiksi, ka Dievam jelkas ir neiespējams? Un, kad Dievs klusē, tev jādomā par visiem svētajiem, kas bijuši tādā pašā pārbaudījumu ugunī, un tad tu redzēsi un sapratīsi, ka tas viss ir domāts tavai dziedināšanai un vajadzīgs tavas ticības, lūgšanas, pazemības un pacietības vingrināšanai.