Ļaudis, kas apliecina Dievu

Savā šīs pasaules ceļā kristieši ir aicināti apliecināt savu Kungu gan vārdos, gan darbos; viņiem jābūt “zemes sālij” un “pasaules gaismai” (Mt.5:13-16).

Kristīgo liecināšanu nevar attiecināt uz noteiktu vietu vai laiku, piemēram, baznīcas kanceli vai “īpašām liecināšanas sanāksmēm”. Gluži otrādi, piemērotās situācijās ir jāliecina vienmēr un visur – savā ikdienas darba vietā, mājās, draugu lokā, privātajā dzīvē un sabiedrībā.

Taču, ja kristietis vēlas, lai viņa liecība izpelnītos uzmanību, tā nedrīkst izpausties tādos vārdos vai tādā formā, ka klausītājs justos nomākts vai pilnīgi bezpalīdzīgs liecinošo cilvēku priekšā. Liecībai ir jānotiek dabīgi, jo tā ir personīga, un tai ir jārada sapratne un saskarsmes iespēja. Ja mēs rīkosimies pēc šī principa, mums izdosies “izmantot laiku” lietderīgi (Ef.5:15-16). Tikai tie kristieši, kas dzīvo ticībā, lūgšanā un svētdarīšanā, varēs pietiekoši skaidri saredzēt iespējas liecināt. Šīs iespējas ir “labie darbi, kurus Dievs iepriekš sagatavojis” (Ef.2:10).

Daudzi kristieši pārāk augstu vērtē liecināšanas veidu, kas izpaužas garās “runās par ticību”. Bieži liecība caur kristieša dzīvi un darbu ir iespaidīgāka par garu runāšanu. Iespējams, ka daudzi cilvēki “bez sludināšanas tiktu atgūti”, pateicoties pazemīgu kristiešu dzīves piemēram (1.Pēt.3:1-5; 2:12), kurā tie saskatītu viņu godbijību un šķīstību.

Tādēļ pareizi ir vārdi: nav vienmēr nepieciešams nest savu kristīgo ticību uz mēles, bet tā vienmēr jānes sirdī un savā ikdienas dzīvē. Tas saskan ar apustuļa pamudinājumu: “Dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbu un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.” (1.Pēt.2:12)