Ļaudis, kas lūdz

Lūgšanu ir jāatceras vienmēr. Ir neiespējami, ka kāds, kurš jau ilgāku laiku ir kristietis, varētu dzīvot bez lūgšanas vai uzsākt lūgt tikai kaut kad vēlāk. Kristieša dzīve ir nepārtraukta cīņa par ticību, taču tā ir cīna caur lūgšanu. Tāpēc var droši teikt, ka kristieša dzīvi raksturo lūgšana, tā attīstās lūgšanās un sastāv no tām (1.Tes.5:17).

Kas ir kristīga lūgšana? To mēs vislabāk uzzinām no lūgšanas, ko mums mācījis pats Kristus (Mt.6:9-13).

Tā ir visu lūgšanu paraugs no visiem aspektiem: lai arī tā nav gara vai īpaši daiļskanīga, tajā ir daudz dižu un bagātu domu; tā dod iespēju cilvēkam izteikt visas viņa lielās un mazās nepieciešamības, taču pāri visam tajā ir Dieva vārds, Viņa griba un valstība. Ja jau Dievs ir mums devis kādu lūgšanu, ko Viņš vēlas, lai mēs lietotu biežāk par citām, tad tajā ir ietverts liels apsolījums. Tāpēc mums

“jātiecas un jāvēlas lūgt, jo piedevām šim bauslim un solījumam, Dievs to no mums sagaida, pats mums dodot šīs lūgšanas vārdus un formu, un liek to mums uz lūpām, pamācot, ko un kā mums būtu jālūdz, lai mēs varētu redzēt, cik patiesi viņam žēl mūs mūsu nelaimēs, un nekad nešaubītos, ka šāda lūgšana ir Viņam patīkama un noteikti tiks atbildēta; tai patiešām ir lielas priekšrocības, salīdzinājumā ar visām citām kuras mēs paši varētu sacerēt.”

Tēvreize it īpaši ir lūgšana “Jēzus vārdā” (Jņ.16:23-28). Tas tā ir tādēļ, ka šinī lūgšanā mēs lūdzam “Tavs prāts lai notiek” tādā pat veidā, kā Jēzus pats lūdza Ģetzemanes dārzā (Mt.26:36-46). Lūgt “Jēzus vārdā” nozīmē lūgt tā, kā Viņš pats to mums ir mācījis, kā arī norādīt uz Viņa dotajiem apsolījumiem: “Jēzus vārdā”.