Misija

Baznīcas valodā vārdam “misija” ir sava noteikta nozīme.

Ar to saprot sludināšanu tiem, kas atrodas ārpus baznīcas: “ārējā misija” pievērsta cilvēkiem nekristīgajās zemēs, “iekšējā misija” pievēršas tādiem, kas dzīvo ārpus baznīcas mūsu zemē. Šādi raugoties, misiju vispirms nosaka kristiešu un nekristiešu attiecības.

Tas parādās arī organizatoriski, ja šo uzdevumu veikšanai tiek izveidotas dažādas institūcijas un programmas. Pie tā tad piederas arī tas, ka teoloģiskās izglītības iestādēs misija parādās kā patstāvīga specialitāte — “misijas zinātne” jeb “misioloģija” līdz ar misijas un reliģijas zinātnes katedrām un institūtiem. Protams, pastāvot šādai specializētai jēdziena “misija” izpratnei, viegli var piemirst, ka katra baznīca taču ir cēlusies no misijas.

Tātad misijā meklējams katras baznīcas un kristīgās dzīves pamats un izcelsme, kuri nāk no misijas un ir vērsti uz misiju.

Šādu uzskatu apstiprina arī bibliskais valodas lietojums. Vārds “misija” ņemts no latīņu vārda missio vai mittere, kas nozīmē “[no]sūtījumu” vai “sūtīt”. Attiecīgais grieķu vārds, kas tam tieši atbilst, skan αποστολή ar atbilstošo lietvārdu απόστολοι.

Arī bez grieķu valodas zināšanām katram kristietim skaidrs, ka tas ir pamatapzīmējums Jēzus Kristus aicinātajiem un nosūtītajiem sūtņiem, kuriem visām pasaules tautām jāsludina Evaņģēlijs, Priecīgā vēsts.