Zināšana par labo un ļauno

Sirdsapziņa attiecībām ar Dievu un ar cilvēkiem liek pieiet tāpat kā attiecībām cilvēkam ar sevi pašu. Sirdsapziņa apliecina sevi par Dieva balsi un kā normu attiecībām ar citiem cilvēkiem.

Tātad, no pareizajām attiecībām pašam ar sevi cilvēkam jāiegūst pareizās attiecības ar Dievu un cilvēku. Šī pārmaiņa ir Dievu pazaudējošā cilvēka pretenzija balstoties viņa zināšanās par labo un ļauno.

Nesot sevī zināšanu par labo un ļauno cilvēks ir kļuvis par tiesnesi pār Dievu un cilvēku, tāpat kā viņš ir sevis paša tiesnesis. Naidā ar iesākumu, zinot par labo un ļauno, cilvēks uzsāk refleksiju par sevi pašu. Viņa dzīve nu ir saprast sevi pašu, tāpat kā sākotnēji tā bija Dieva pazīšana.

Dzīves būtība un mērķis ir pašatziņa. Tā tas paliek arī tur, kur cilvēks izlaužas pāri sava es robežām. Pašatziņa ir cenšanās, kas nekad neizdosies līdz galam, pārvarēt naidu domājot pašam par sevi, ar nebeidzamo atšķirties pašam no sevis nonākt vienībā pašam ar sevi.