Mīlestība pret teoloģiju

Neviens priesteris, neviens teologs nav stāvējis pie Betlēmes silītes. Un tomēr visa kristīgā teoloģija sākas visu brīnumu brīnumā, ka Dievs kļuva cilvēks.

Svētā teoloģija, tā rodas, kad ceļos nometušies pielūdz noslēpumu – dievišķo bērnu kūtī. Bez svētās nakts nav teoloģijas.

“Dievs atklājies miesā”, dievcilvēks Jēzus Kristus, tas ir svētais notikums, kuru teoloģijai jāsargā un jāglabā. Milzu neprāts būtu uzdot teoloģijai atminēt Dieva noslēpumus, un censties tos samazināt līdz plakanām, bez noslēpumiem esošām cilvēcisko pieredžu un saprāta gudrībām!

Vienlaicīgi teoloģijas amats ir – Dieva brīnumus saglabāt kā brīnumus un Dieva noslēpumus aptvert kā brīnumus, tos aizstāvot un godinot. Tā un tikai tā domāja senā baznīca, kad tā nenogurstošā centībā pūlējās ap trīsvienības mistēriju un Jēzus Kristus personu…

Ja Ziemassvētku laiks mūsos atkal neaizdedzina kaut ko mīlestībai līdzīgu pret svēto teoloģiju, ja mums, Dieva Dēla silītes brīnuma satvertiem un spiestiem nav apcerīgi jādomā par Dieva noslēpumiem, tad dievišķo noslēpumu kvēle arī mūsu sirdij ir nodzisusi un nomirusi.