Pestītājs ir patiess Dievs un patiess cilvēks

Mūžīgais Dieva Dēls Kristus kļuva patiess cilvēks un arī dzīvoja, un mira kā patiess cilvēks. To Viņam vajadzēja darīt kā otrajam Ādamam*.

Ar savu nepaklausību pirmais Ādams ienesa pasaulē grēku un nāvi (Rom.5:12-21). Tas bija jālabo otrajam jeb pēdējam Ādamam. Tāpat kā visi cilvēki ir pārstāvēti pirmajā Adamā, tie ir pārstāvēti arī otrajā Ādamā, kad Viņš uzņēmās Dieva derības atjaunošanu. Kā patiesam un īstam cilvēkam, Pestītājam bija jācieš un jānomirst visu cilvēku dēļ, lai izpirktu cilvēku grēku parādu un salīdzinātu viņus ar Dievu (1.Tim.2:5-6). Un tomēr, tajā pašā laikā, Viņam vajadzēja būt arī Dievam, jo vienkārša cilvēka taisnīgums nebūtu bijis pietiekams, lai līdzsvarotu visas cilvēces netaisnīgumu.

Svētie Raksti dod mums daudzus piemērus Jēzus Kristus patiesajam cilvēcīgumam. Viņš cieta izsalkumu un slāpes, Viņš bija noskumis un dusmīgs. Viņš gulēja laivā, kad bija noguris. Viņš raudāja dziļās sāpēs. Viņš grīļojās zem sava krusta smaguma. Svētie Raksti Viņu apraksta arī ar vārdiem ķermenis, dvēsele un gars. Tie ir tikai cilvēkus un nevis eņģeļus vai Dievu raksturojoši apzīmējumi (Lk.23:46; 24:39). Citiem vārdiem sakot: “No kuriem [patriarhiem] arī. Kristus cēlies pēc miesas, tas ir Dievs pār visiem augsti teicams mūžīgi. Āmen.” (Rom.9:5)

---

* – Ādams senebreju valodā אָדָם nozīmē cilvēks.