Paklausība laulībā

“Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā. Sievas, esiet pa-klausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs. Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās.” (Ef.5:21-24)

“Paklausība” ir jūtīgs vārds, jo to viegli var uztvert arī kā pakļaušanu un valdīšanu, pat kā. apspiešanu. Vīra un sievas attiecības laulībā šādai izpratnei bieži vien sniedz dažu labu rūgtu iemeslu. Taču izšķirošais ir tas, ka viss šeit tiek attiecināts uz attiecībām starp Kristu un draudzi. Kristus ir draudzes galva, un šī draudze ir Viņa miesa. Jau šī lietu sakarība, kas nekādā ziņā nav tikai kāda metafora vai tēls, skaidri parāda, kā šādas pakārtojuma attiecības izveidojas no kādas organiskas kopības, kura pamatota ar Kristību.

Un pamudinājums turpinās: “Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu, Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas.” (Ef.5:25-27)

Der padomāt par to, ko šie vārdi nozīmē apkaimē, kur sievietes bija tirdzniecības objekti un viņu stāvoklis attiecībās ar vīriem faktiski gandrīz neatšķīrās no vergu stāvokļa. Bet šeit tad nu skaidri pasacīts: tas, kas raksturo šādu pakļaušanos galvai, tā — pēc Kristus parauga un piemēra — ir upurēties gatava mīlestība. No tā mēs dzīvojam visi, vienalga, vīrieši vai sievietes, tādējādi, ka esam kristīti un ar to šķīstīti, atjaunoti un saistīti ar Kristu vienā miesā. Sakārtojums pēc Kristus parauga un Viņa miesas sadraudzībā kristīgai laulībai tādēļ nozīmē ziedošanos otram, mīlestību pret viņu un rūpēšanos par šo otru.

Tekstā tālāk sacīts: “Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu. Jo neviens vēl nekad nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā, tāpat kā Kristus draudzi, jo mēs esam Viņa miesas locekļi.” (Ef.5:28-30)

Tas, ko šeit no Jēzus Kristus darba varam uzzināt par vīra un sievas attiecībām, meklējams jau pašā radīšanas aktā, kad Dievs vienu no otra un vienu otram radīja vīrieti un sievieti — pirms grēkā krišanas. Tālāk tekstā burtiski citēti vārdi no 1.Moz.2:24: “Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un abi kļūs par vienu miesu.” Šis noslēpums ir liels: es to attiecinu uz Kristu un draudzi. Bet arī katram nojums būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu, bet sieva lai jūt bijību pret savu vīru.” (Ef.5:31-33)

Cik viegli mēs dažkārt, neiedziļinoties reaģējam uz vārdu “paklausīt”, nepamanām kristīgās laulības brīnumu!