Ticība, ka no Kristības izriet dzīve

Kristībā nav tikai iesākums, bet arī pacēlums, un tādēļ tā ir arī paliekoša un ir ticības dzīvespamatā un kristīgās draudzes sadraudzībā.

Tādējādi līdz pat nāves stundai notiek vecā cilvēka nogalināšana un atmiršana un jaunā cilvēka augšāmcelšanās (Rom.6:8; 2.Kor.4; Kol.3:5; Ebr.6:1), kurš savā, domāšanā, uztverē un rīcībā tiek nošķirts no vecā cilvēka (Rom.12:1 u. t.; 1.Kor.6:7; 2.Kor.5:17; Gal.3:27).

Tieši, šī cīņa starp garu un miesu ir pazīme Kristības iedarbībai, kas ilgst visu mūžu, tādēļ kristīta cilvēka dzīve ir ikdienas grēknožēlā no grēkiem, atgriežoties un atjaunojoties.

Dr. Mārtiņa Lutera pirmā tēze no 1517. gada “95 tēzēm”:

“Kad mūsu Kungs un Meistars Jēzus Kristus saka: “Nožēlo grēkus,” tad Viņš vēlas, lai ticīgā cilvēka visa dzīve ir grēknožēlā.”

Grēcinieku taisnošana vienīgi caur ticību uz Jēzu Kristu tādēļ attiecas uz ticības dāvanu un dzīvi no šīs dāvanas. Tādēļ dzīve, kas izriet no Kristības, ir atgriešanās pie tā, ko mēs esam saņēmuši Kristībā un kas mēs tādējādi esam. Caur Kristību kristietis ir cits cilvēks, uz kuru attiecas Rakstu vārdi: “Bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Gal.2:20) un: “.. lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs ..” (Ef.3:17)

Sadraudzība ar Kristu tad arī pamato sadraudzību starp kristiešiem draudzē, kas ir Kristus miesa, padota Viņam “kā galvai” (sal. 1.Kor .12; Rom.12; Ef.4).