Optimisms
Noklausies šo e-publikācijuOptimisms savā būtībā nav ieskats par pašreizējo situāciju, bet ir dzīves spēks, cerības spēks tur, kur citi rezignē. Tas ir spēks turēt augstu galvu, kad viss šķiet neizdodamies, spēks panest neveiksmes, spēks, kas nākotni ņem savā rīcībā nevis to atstāj pretiniekam.
Noteikti mēdz būt arī muļķīgs, gļēvs optimisms, kas jānosoda …Bet optimismu kā nākotnes gribēšanu, nedrīkst nicināt. Par to nav jānosoda nevienu, pat ja arī viņš tūkstoškārt kļūdītos. Tā ir dzīves veselība, ko slimie nevar aplipināt.
Ir cilvēki, kas uzskata par nenopietnu optimismu – cerēt (un gatavoties) uz labāku nākotni zemes virsū [tā pat ir kristieši, kas to uzskata par nedievbijīgu cerību. Viņi labāk tic haosam, nekārtībai, katastrofai kā pašreizējo norišu jēgai un noslēdzas rezignācijā vai “dievbijīgā” bēgšanā no pasaules]. Tie mūk no atbildības dzīvot tālāk, lai jel-kas tiktu no jauna uzcelts; tie vairās dzīvot nākošajām paaudzēm.
Var būt, ka jau rītdien nākās tiesas diena, un tad mēs izlaidīsim no rokām darbu (labākas nākotnes labā), bet pirms tam… nē.
Ticība, izmaina dzīves prioritātes, izmaina cilvēku!
Nebūtu īsti pareizi šos “kristiešus” pieskaitīt pesimizmā, kas, manuprāt, būtu īstais vārds šādām aprakstam.
Jebkurš no mums ir nepārtrauktā ceļā, kristietis, būdams garīgs radījums, nekad nestāv uz vietas, bet nepārtraukti pilnveidojas, dzīves trepe iet uz priekšu un ja ticībā, tad arī uz augšu, gan caur pesimismu, gan optimismu – galvenais, ka uz augšu garīgajā līmenī! Tāpēc šeit būtu lieki diskutēt, jo visi ir vajadzīgi gan viens, gan otrs.
Cilvēkam ir tendence visu ielikt rāmīšos, bet Dievs ir ārpus rāmīšiem un tāpat visumam nav robežu! Viss ir kā sapnī, no kura pamodīsimies ikkatrs savā laikā ;)
Mūžu dzīvo – mūžu mācies!