Dievs ir mīlestība

Tātad, ja nav nevienas iedomājamas cilvēciskas izturēšanās, kuru nedivdomīgi varētu uzrunāt kā “mīlestība”, ja mīlestība ir ārpus visiem strīdiem, kuros cilvēks dzīvo, bet tomēr ja viss, ko cilvēki var saprast un praktizēt kā mīlestību, vienmēr ir iedomājama kā izturēšanās iekšpus ienaida, tad šeit tomēr saglabājas mīkla, atklāts jautājums, ko Bībelei vēl varētu nozīmēt “mīlestība”.

Bībele mums neslēpj atbildi. Tā mums ir arī pietiekami zināma, lai arī mēs vienmēr piešķirtu tam nepareizas nozīmes. Atbilde skan: Dievs ir mīlestība (1.Jņ.4:16).

Vispirms, skaidrības labā šis teikums ir jālasa ar uzsvaru uz pirmās vārda Dievs, lai gan mēs esam pieraduši uzsvērt vārdu mīlestība. Dievs ir mīlestība, tas nenozīmē cilvēciska izturēšanās, apcere, darbs, bet gan Dievs ir mīlestība. Kas ir mīlestība, to zina vienīgi tas, kas pazīst Dievu, bet ne otrādi, vispirms – , proti, no dabas, zina, kas ir mīlestība, un pēc tam tad arī, kas ir Dievs. Bet Dievu neviens nezina, vienīgi tad, ja Dievs pats viņam atklājas (1.Jņ.4:7).

Ne mūsos, bet gan Dievā ir mīlestības sākums, nevis cilvēka darbībā, bet gan Dieva darbība ir mīlestība (1.Jņ.4:10).