Starp cilvēcisko ideālu un Dieva realitāti

Ikvienai kristīgai kopdzīvei tas ir eksistenciāli svarīgs jautājums, vai tai izdosies jau laikus attīstīt spējas atšķirt cilvēcisku ideālu no Dieva realitātes un garīgu kopību no cilvēciskas kopības.

Kristīgajai kopībai tas ir dzīvības un nāves jautājums, ka tā šajos jautājumos pēc iespējas ātrāk iegūtu lietišķu domāšanu. Citiem vārdiem runājot, kopīga dzīve, paklausot Dieva vārdam, vienīgi tur būs veselīga, kur tā nedefinēs sevi kā kustību vai ordeni, vai biedrību, kā collegium pietatis*, toties apzināsies sevi kā daļu no vienas svētas, vispārējas kristīgas baznīcas, kur tā darbīgi un ciešanās piedalās visas baznīcas vajadzībās, cīņās un apsolījumos. Kristīgai kopībai ir bīstama ikviena izlase un ar to saistīta garīga šķirošana.

Intelektuālā vai garīgā atlasē vienmēr ielavīsies kas cilvēcisks un izpostīs kopību, atņemot tās garīgo spēku, un darīs nederīgu draudzei, iedzīs to sektantismā. Vājo un neievērojamo, šķietami nelietojamo izslēgšana no kristīgas kopības nozīmē, ka tiek izslēgts Kristus, kurš nabaga brāļa izskatā klauvē pie durvīm. Tāpēc šajā ziņā mums jābūt ļoti uzmanīgiem.

---

* – “Dievbijīgo savienība” – kristiešu grupas, kuras dibināja luteriska piētisma teologs Filips Spensers (1635–1705).