Svētā grāmata sapurināšanai

Pēc Otrā pasaules kara latvieši emigrācijā tulkojuši Bībeli, tā iznāca 1965.gadā Londonā.

Tam laikam tas bija labs tulkojums, bet pēdējo 40 gadu laikā latviešu valoda tomēr ir ļoti mainījusies. Tagad tā šķiet pārāk salkana un cakaina.

Neviens tulkojums, manuprāt, nevar parādīt oriģinālteksta nianses.

Bībeles teksts ir īpašs ar to, ka atšķirībā no romāna lasītājs to lasa katru dienu un milzīgi tajā iedziļinās.

Ticīgi cilvēki daudzas Bībeles vietas zina no galvas un ir tik ļoti pieraduši tās dzirdēt, ka dažkārt klausoties, ja ne guļ, tad iemieg. Jauns tulkojums var sapurināt un atmodināt. Pat tik ļoti atmodināt, ka cilvēks ir sašutis, nepiekrīt, strīdas. Tas piespiež pārdomāt tekstu.

Vai tulkotājam ir jābūt ticīgam cilvēkam? Protams, jā!

Tas ir Svētā Gara darbs caur cilvēkiem. Ticība ir absolūti nepieciešama lieta, citādi tulkotājs visu laiku strīdēsies ar pamattekstu.

[Pārpublicēts no laikraksta Diena]