Īsta atgriešanās

Nu mēs esam redzējuši, kā saskaņā ar Svētajiem Rakstiem notiek īsta atgriešanās, proti, grēks ar Bauslības vārdiem kļūst pārpārēm grēcīgs, un, tiklīdz cilvēks vēlas izglābties pats ar saviem darbiem, tā Svētais Gars tiesā un pārliecina viņu par neticību un mudina viņu glābties pie Kristus.

Taču, ja cilvēks nekad nav pieredzējis grēka pārmērīgo grēcīgumu, nav nonācis strupceļā, nav zaudējis veco mierinājumu un nokļuvis zem dievišķā nāves sprieduma, bet ar savu grēkatziņu paturējis savu pašpārliecinātību un arvien jutis sevī resursus, allaž gribēdams palikt uz vecā pamata, tad tā nekādā gadījumā nav bijusi īsta atgriešanās. Cilvēkam patiesi atgriežoties, tas pilnībā atzīst savu pazušanu un nespēju rast mieru, iekams nav guvis skaidru nepelnītas apžēlošanas atziņu.

Grēka nelaime dažādiem cilvēkiem var izpausties atšķirīgi, vieglāk vai smagāk, ilgāku vai īsāku laika posmu, tomēr viena lieta ir ļoti būtiska, proti, vecā pašpārliecinātība ir jāsalauž un cilvēkam jādzīvo nemierā, iekams tas varētu saņemt žēlastību ticēt grēku piedošanai un tapt uzņemts Dieva žēlastības derībā. Ja grēka nelaime cilvēku nav līdz tam novedusi, tas nav pa īstam atmodināts un viņa ticība nav patiesa un dzīva.

Šāds cilvēks garīgā ziņā kļūst par bastardu kā Absaloms, kas palika karājoties starp debesīm un zemi (2.Sam.18:9), nekad pa īstam nepiedzīvodams savu pazušanu un nekļūdams pa īstam svētīgs, jo tas palika bez īstās dzīvības, mīlestības un spēka atteikties no pasaules un netaisnības, ko viss Dieva vārds min kā patiesās ticības pierādījumu.

Taču, ja cilvēks patiešām top modināts, Svētā Gara pārmācīts un pakļauts dievišķam spriedumam, tas neatrod citu mieru kā vien Kristū, un tad viņa atgriešanās visās tās dalās un šķautnēs ir patiesa. Tad cilvēks nīst grēku un visvairāk nīst to grēku, ko pats visvairāk mīl, un visvairāk mīl to taisnību, kuras pašam pietrūkst un kurai miesa izrāda vislielāko pretestību, jo Kristus mīlestība viņu uz to mudina. Tāds cilvēks ir kristietis.