Pasaules luterāņiem nav vienprātības taisnošanas izpratnē
Tolaik 1963. gadā Helsinkos Pasaules Luterāņu Federācija IV pilnsapulcē neveiksmīgi mēģināja sniegt skaidru atbildi uz jautājumu par “taisnošanu šodien”.
Šīs sapulces noslēguma dokumentu neizdevās pieņemt konferencē, tādēļ tas tika publicēts vēlāk pārstrādātā variantā ar nosaukumu “Kristus šodien”.
Šādas neveiksmes iemesls saskatāms divos apstākļos:
Pirmkārt, “taisnošanas mācība” tika formulēta kā atbilde uz mūsdienu cilvēka jautājumiem, uzskatot, ka Lutera jautājumi, kas bija radušies žēlsirdīgā Dieva meklējumos, kas nav mūsdienu modernā cilvēka jautājumi. Turklāt šis Lutera jautājums, kā viņš pats vairākkārt sacījis, bija aplams jautājums, ar kuru
“es neesmu panācis neko vairāk, kā vien – pazaudējis mīļo Kristību, jā, devis savu ieguldījumu tās noliegšanā.”*
Otrkārt, šajā Helsinku dokumentā. bija palicis neievērots, jā, neiekļauts jautājums par grēcinieka taisnošanas atkarību vienīgi no ticības Jēzum Kristum, proti, glābšanu no Dieva pastarās tiesas pār dzīvajiem un mirušajiem.
Jau tolaik “taisnošanas mācībā” bija saskatāma noteiktam laika posmam atbilstīga interpretācija, kas bija pielāgota tolaik pastāvošajiem apstākļiem. Ir jāatzīst, ka līdz pat mūsdienām luterisko baznīcu starpā, to teoloģijā, nav vienprātības taisnošanas izpratnē. Līdz ar to trūkst būtisku priekšnoteikumu, kas nepieciešami, lai panāktu šķirtu baznīcu vienošanos.

Ieskaties
Sadraudzību no sabiedrības ir jāatšķir
Mosties un nāc pie prāta
Visu grēku sakne
Vai mums ir žēlīgs Dievs
Nekā personīga: LELB bankrots
Pilnībā turēt lielāko Dieva bausli