Klausīties, dzirdēt, saņemt

“Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā.” [1.Kor.4:20]

Mums nav jāapstājas pie vārdiem par Kristus augšāmcelšanos, Kristus to paveicis ne tādēļ, lai mēs par Viņa augšāmcelšanos dzirdētu un runātu, – tai jābūt sajūtamai mūsu dzīvē.

Ko gan mirušajam palīdz tas, ka viņam tiek daudz sludināts par dzīvību, ja viņš pats no šīs sludināšanas nekļūst dzīvs? Ko grēciniekam palīdz taisnības sludināšana, ja viņš joprojām paliek grēkos? Vai maldos grimušajam palīdz patiesības sludināšana, ja viņš tomēr neatkāpjas no saviem maldiem un tumsības?

Tāpat ir ne vien veltīgi, bet pat kaitīgi un postoši klausīties par brīnišķīgo un svētīgo Kristus augšāmcelšanās mierinājumu, ja sirds to tā arī nekad neiepazīst, ja šis pasludinājums ir tikai skaņa, ko saklausa ausis, un vārdi, kas bijuši uz mēles, ja pēc šā pasludinājuma klausīšanās ar cilvēku nenotiek nekas vairāk, kā pie tiem, kuri to nekad nav dzirdējuši.