Ko mēs zinām par Dievu?

Cilvēki dažkārt jautā: “Kas es esmu?”, “No kurienes es nāku?”. Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, mums jāatbild uz kādu citu jautājumu, kas ir daudzkārt lielāks un svarīgāks – kas ir Dievs?

Vai tad ir iespējams uzzināt, kas ir Dievs, kādi ir Viņa darbi un kādi ir Viņa nolūki attiecībā uz mums? Uz to mēs varam atbildēt ar noteiktu “jā”, jo Dievs mums atklājis pats sevi. Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka ir meklējuši Dievu, taču patiesībā Dievs ir tas, kas mūs ir meklējis pirmais. Viņš ir nācis pie mums, atklādams pats sevi: “Jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums” (Ap.d.17:27).

Ir kāds visiem pazīstams Dieva atklāsmes veids, kuru sauc par vispārējo atklāsmi. Tā ir Dieva atklāšanās pasaules radīšanā, tautu vēsturē un ikviena cilvēka sirdsapziņā. Bet Dievs ir atklājis arī sevi savā vārdā un Jēzū Kristū. Divi pēdējie Dieva atklāsmes veidi tiek dēvēti par īpašo atklāsmi.

Vispārējā atklāsme sākas ar Radīšanu. Viss, ko vien mēs šinī pasaulē ieraugām, skaidri norāda uz Dieva spēku un varenību (Ps.19:1-6). Nekas nav radies pats no sevis (Ebr.3:4), un tikai bezprāši saka savā sirdī: “Dieva nav” (Ps.14:1).

Arī citās reliģijās un filozofijās mēs varam atrast domas par pasaules radīšanu un kādu “Augstāko būtni”. Tātad šie jautājumi ir pazīstami ne tikai kristietībā, taču to risinājumi kristīgajā ticībā radikāli atšķiras no citām reliģijām.

Ja mēs aplūkojam mācību par pasaules radīšanu kā vienotu veselumu, izrādās, nav nevienas citas filozofijas vai reliģijas, kura mācītu to, ko mēs sastopam kristietībā, proti, mācību par Dievu kā pasaules Radītāju, kurš vienlaikus ir arī Pestītājs, Dievu, kurš glābj cilvēci, kļūdams par cilvēku, ciešot un mirstot par pasaules grēkiem. Un šī pestīšana tiek dota kā žēlastība, bez jebkādiem cilvēku nopelniem.

Tādējādi kļūst skaidrs, ka kristīgā mācība par radīšanu vienmēr jāsaprot vienīgi īpašās atklāsmes gaismā.