Filozofiskā teoloģija un ateisms

Filozofiskā teoloģija izaug pirms un ārpus kristietības no cilvēku dabīgās nepieciešamības izzināt savas esmes izcelšanos, pamatu un mērķi.

Dievs tad ir atbilde uz cilvēces jautājumiem par visa iesākumu, par cilvēku apziņu un viņu sadzīvi tikumībā un taisnīgumā, par tā visa nesošajiem un netveramajiem pamatiem, kā arī par cilvēku dzīves likteni.

Pastāv visnotaļ kristiešu veidota filozofija (Kants, Hēgelis, Heidegers u.c.). Taču pie tam vienmēr izvirzās jautājums, vai Dievs tiek izzināts un noteikts no Viņa pašatklāsmes vai no cilvēku pieredzes.

Ateisma pamatojums vienmēr ir teisms negatīvā formulējumā. Tādējādi runa nekad nav par patstāvīgu pozīciju vai attiecīgā laika fenomenu, bet gan par kādu sociālu konfliktu cilvēku sadzīvē. Tādā kārtā arī kristiešus var nosaukt par ateistiem (“Reiz senajos laikos bijāt bez Kristus, šķirti no Israēla draudzes un izslēgti no apsolītiem iestādījumiem, bez Dieva šinī pasaulē.” [Ef.2:12]), ja tie neatzīst valsts kultu. Tādējādi ar ateismu saistītā polemika attiecas uz morāles, politikas un dabas jautājumiem.

Spriedumi polemikā ar filozofisko teoloģiju un ateismu allaž pieņemami saistībā tikai un vispirms ar Dieva Vārdu* un Viņa pielūgsmi.