Pazušanas kalpi

Apsolīdami tiem svabadību, paši viņi kalpo postam, jo, kura kāds ir uzvarēts, tā kalps viņš ir. Jo, ja tie, kas pasaules gānekļiem mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atziņā izbēguši, bet tanīs atkal iepīti, zaudē cīņu, tad viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums. [2.Pet.2:19-20]

Pēteris pamato, kādēļ viņi ir pazušanas kalpi.

Atzīt Kristu — tas nozīmē zināt, kas Viņš ir, proti, mūsu Pestītājs, kas no tīras žēlastības piedod mums mūsu grēkus. Ar šo atzinu mēs izvairāmies no netikumiem un atraisāmies no pasaules netīrumiem.

Bet tie, kas ar Kristību ir no tā visa izbēguši, tiek atkal tajā iemesti, aiziedami projām no ticības un pievērsdamies saviem darbiem. Jo tur, kur nav ticības, nav arī Gara. Un, kur nav Gara, tur ir tikai miesa. Tur arī nevar būt nekā šķīsta. Tā tas līdz šim ir noticis kristiešu vidū.

Roma sākumā ir dzirdējusi skaidru Evaņģēlija vēsti, taču vēlāk ir no tās atkritusi un pievērsusies cilvēku mācībām, līdz tur ir uzplaukusi visādu veidu negantība. Tādēļ viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums – tagad viņi ir daudz ļaunāki pagāni, nekā bijuši iepriekš, pirms bija dzirdējuši Dieva vārdu.