Brīvība no nāves

Savās miesas dienās ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā, kas Viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no bailēm. [Ebr.5:7]

Šajās ciešanās un lūgšanās mēs smeļam mierinājumu – Kristus cieš un lūdz nevien par tiem, kuri toreiz pacēla savu roku pret Viņu un sita Viņu krustā, bet arī par mums; jo Viņa slepkavas ir bijuši tikai mūsu grēku kalpi. Ja mani un tavi grēki nebūtu Kristu pienaglojuši pie krusta, tad arī šie cilvēki būtu atstājuši Viņu dzīvu.

Bet Kristus ir patiess priesteris, Dieva Jērs, kam ar savu upuri un nāvi jāsamaksā par visas pasaules grēku – tādēļ jūdiem un pagāniem ticis ļauts Viņu nonāvēt. Tādēļ, lūgdams par tiem, kuri sit Viņu krustā, Kristus lūdz par mums, kas ar saviem grēkiem esam likuši Viņam izciest krusta nāvi.

Tā nu krusts, pie kura Kristus ir cietis, mums jāuzlūko kā altāris, uz kura Viņš upurējis savu dzīvību un arī ar lūgšanām izpildījis savu priestera amatu, lai mēs taptu brīvi no grēkiem un atpestīti no mūžīgas nāves. Jo, atbrīvodams no grēkiem, Viņš atbrīvo mūs arī no nāves.