Dieva skatiens

“Un Dievs redzēja, ka gaisma ir laba.” (1.Moz.1:4a). Tas, ka Dievs uzlūko savu darbu un viņam tas labpatīk, jo tas ir labs, tas nozīmē, ka Dievs mīl savu darbu un tādēļ vēlas to saglabāt.

Radīt un uzturēt, tās ir Dieva veikuma divas puses; nevar būt savādāk, kā vien tas, ka Dieva darbs ir labs, un ka viņš šo savu veikumu neatmet un neiznīcina, bet gan mīl un saglabā. Dieva skatienā Viņa darbs gūst mieru, tas saklausa Viņa labpatiku. Dieva skatiens pasarga pasauli no atkritiena nekurienē, no pilnīgas iznīcības. Dieva skatiens redz pasauli kā labu, kā radītu – arī tur, kur tā ir kritusī pasaule – un mēs dzīvojam dēļ Dieva skatiena, ar kuru Viņš aptver pasauli, un neatlaiž.

Tas, ka Dieva darbs ir labs, nekādā gadījumā nenozīmē, ka šī pasaule ir labākā no visām iedomājamajām pasaulēm, bet tas nozīmē, ka tā dzīvo vienīgi no Dieva, tā dzīvo no un uz Dievu, ka Viņš ir tās Kungs. Tas ir no ļaunā nošķirtais labais, kas šeit ir domāts, kas pastāv tādēļ, ka dzīvo zem Dieva valdības. Tātad tas ir darbs pats, kas ir labs, radīšana ir Dieva labais darbs, ko Viņš veic pats priekš sevis.