Kristīgā dzīve kā gājiens

“Jūs bijāt skaistā gājienā, kas jūs ir kavējis paklausīt patiesībai?” [Gal.5:7]

Šeit apustulis izmanto jaunu izteiksmes veidu, nosaukdams kristīgo dzīvi par gājienu. Ebreju valodā. “iet” jeb “staigāt” nozīmē to pašu, ko “dzīvot”. Skolotāji un skolnieki ir skaistā gājienā tad, kad skolotāji pareizi māca, savukārt skolnieki ar prieku uzņem Vārdu, tā ka abās pusēs rodas gara augli.

Kas mums šķiet notiekam pārāk gausi, tas Viņam lido vēja spārniem. Kas, mūsu acīm raugoties, izskatās kā skumjas, ciešanas un nāve, tas Dieva priekšā ir prieks, smiekli un mūžīgā dzīvošana. Tādēļ Kristus saka: svētīgi jūs esat, kas ciešat, raudat utt., jo jūs tiksit mierināti un iepriecināti, jūs atkal smiesities (Mt.5:4, Lk.6:21).

Šajā gājienā daži tiek aizkavēti tie, kuri atkrīt no žēlastības un ticības atpakaļ Bauslībā un darbos, kā tas bija noticis ar galatiešiem, kurus bija samulsinājuši viltus apustuļi.

Kad galatieši sākumā dzīvoja vislabākajā veidā, viltus apustuļi viņus izšaubīja, liekot noticēt, ka agrāk, mācīdamies Pāvila mācību, tie ir bijuši maldu varā un pārlieku lēnā gājumā. Nu, kad šie skolotāji bija galatiešus samulsinājuši, aizvezdami tālu projām no patiesības, tie bija gluži apmāti un uzskatīja, ka viņiem viss ir vislabākajā kārtībā un viņu gājiens ir īsts skrējiens.

Tādēļ es bieži mēdzu sacīt, ka kritiens mācībā – ir nevis cilvēcīgs, bet velnišķīgs kritiens, proti, tas ir kritiens no debesu augstumiem līdz pašam elles bezdibenim. Ļaudis, kuri paliek savos maldos, nekādā nespēj atzīt savu grēku, bet aizstāv to kā visīstāko taisnību.